Pārlekt uz galveno saturu

Profesūra – ar ilgtermiņa atbildību

Janvāra beigās notika Latvijas Augstskolu profesoru asociācijas (LAPA) pilnsapulce, kurā līdzās darbu pārskatam un profesūras izaicinājumu augstākajā izglītībā un sabiedrībā apspriešanai norisinājās arī LAPA jaunās Valdes vēlēšanas. LAPA Gada atzinības balvu saņēma Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas bijušais rektors profesors Uldis Grāvītis.

Aizvadītās pilnsapulces ietvaros piedāvājam atskatu uz Baiba Rivžas - LAPA priekšsēdētājas, LZA akadēmiķes - uzrunu asociācijas biedriem un visiem kolēģiem augstākajā izglītībā.

Jārada prasībām atbilstoši apstākļi

Viena no LAPA aktivitātēm ir iesaiste valstiski svarīgu dokumentu izstrādē un apspriešanā. Galvenie virzieni joprojām ir finansiālie un statusa jautājumi, kas risinās lēni un par kuriem LAPA, arī ar pārstāvniecību  Augstākās izglītības padomē un Valsts zinātniskās kvalifikācijas komisijā, neatlaidīgi uztur savu viedokli.

Arī pilnsapulcē izglītības un zinātnes ministrs profesors Kārlis Šadurskis akadēmiskos spēkus aicināja talkā “aizbērt finanšu bedri”.  Lai arī Latvijas izglītības budžets, rēķinot procentos no IKP, ir pirmajā vietā Eiropas Savienībā, tajā augstākajai izglītībai atvēlētā daļa ir gandrīz pēdējā vietā ES, pastāv liela disproporcija. Reformas ietvaros gan  ir paredzēts arī augstskolu mācībspēku atalgojuma pieaugums 3 gadus par 10%  ik gadu no 2017. gada, bet diviem nākamajiem periodiem naudas avots nav skaidrs.

Ilgstoši netiek pildītas Augstskolu likuma un Zinātniskās darbības likuma normas par bāzes finansējuma palielināšanu. Bet 2016. gada maijā Ministru kabineta sēdē izskatāmā informatīvā ziņojuma par 2017. gada budžetu projektā pat bija iekļauts punkts par šo normu izslēgšanu, ko izdevās apturēt. Ir jāpanāk, lai tiktu īstenota Augstskolu likuma 78. panta septītā daļa (ikgadējs finansējuma pieaugums studijām valsts dibinātās augstskolās ne mazāks par 0,25% no IKP, līdz  finansējums sasniedz vismaz 2% no IKP) un Zinātniskās darbības likuma 33. panta otrā daļa (ikgadējs pieaugums zinātniskajai darbībai ne mazāks par 0,15% no IKP, līdz finansējums sasniedz vismaz 1% no IKP).

Finansējuma palielināšanas nepieciešamībai ir cieša saistība ar pēdējā laikā atskanējušo trauksmes signālu, ka, beidzoties ES struktūrfondu atbalstam doktorantūrai un doktorantu stipendijām, Latvijā samazinās doktora darbu izstrāde un aizstāvēšanai iesniegto promocijas darbu skaits. Pašreizējā doktoranta stipendija Latvijā ir 130 eiro, Igaunijā 500 eiro. Tas ir situācijā, kad pasaulē redzama ievērojama jauno zinātnieku atbalsta palielināšana, piemēram, Brazīlijā – par 100, bet Ķīnā pat par 400 procentiem, kā uzsvēra Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents profesors Ojārs Spārītis. Tikai sekmējot doktorantūras attīstību, ir iespējams panākt, ka Latvijā tautsaimniecība kļūtu zināšanu ietilpīgāka, uzņēmumi daudz lielākā mērā balstītos pētniecībā, nodarbinātu speciālistus ar doktora grādu. Akadēmiskā sektora saikne ar tautsaimniecību ir viens no valsts izaugsmes ceļiem, kā pilnsapulcē akcentēja Latvijas Jauno zinātnieku apvienības priekšsēdētāja Ieva Krūmiņa.

Par profesūras statusa un zinātniskās kvalifikācijas kritēriju regulējumu LAPA ir paudusi viedokli jau pirms laba laika. Cita starpā arī par to, ka ir jāņem vērā nozaru specifika, un, piemēram, mākslas augstskolās zinātniskā kvalifikācija ir aizstājama ar mākslinieciskās jaunrades kritēriju. Tāpat pamatots un loģisks ir priekšlikums, ka profesoram, kas augstskolā nostrādājis vismaz divus ievēlēšanas termiņus, uz trešo termiņu vairs nav jāpiedalās atklātā konkursā, bet rektors ar profesoru var slēgt darba līgumu uz nenoteiktu laiku, to akceptējot senātam. Turklāt uz vismaz diviem termiņiem ievēlētajiem profesoriem šis nosaukums ir saglabājams uz mūžu. Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājs profesors Jānis Vucāns pilnsapulcē prognozēja, ka šīs normas varētu tikt iekļautas Augstskolu likumā līdz ar tā atvēršanu.

Profesūrai, augstākajai izglītībai un zinātnei Latvijā tiek izvirzītas tikpat augstas prasības, no studentu, sabiedrības un valsts puses, kā citur attīstītajā pasaulē, tāpēc arī pie mums ir jārada atbilstoši apstākļi akadēmiskajam darbam. Nevis jāatļaujas no ietekmīgas tribīnes to nopulgot un salīdzināt augstskolas diplomus ar krāsainiem konfekšu papīriņiem, kuros ieslēpts nekvalitatīvs saturs.

Kas paliks aiz mums?

Ar pilnu atbildību paužu, ka par spīti reālajiem apstākļiem Latvijas profesūrai ir īpašas misijas apziņa – neatkarīgi no apritē esoša naudas apjoma dalīties zināšanās, pieredzē, dot, kalpot, un rezultātā tas sniedz arī  laimes sajūtu. Pateicoties filozofijas doktores Skaidrītes Lasmanes iedvesmojošajai neklātienes uzrunai “Par nepakļaušanos”, profesoru auditorijā izvērtās diskusija par vērtību un personības jautājumiem.

Skaidrīte Lasmane atgādināja, ka akadēmiskā institūcijā ikdienas atslēgas vārdiem ir jābūt – intelekts, kultūra un arī profesora identitāte. Jo, viņa pauda cerību, “augstskola perspektīvā neatražos tikai pati sevi, tā negatavos vien profesionāļus un speciālistus, bet arī atbildēs par intelekta un kultūras līmeni sabiedrībā kopumā”. Tāpēc nedrīkst pakļauties vien īslaicīgām laikmetīgām vēlmēm, domāt tikai par finansēm un grantiem vai citām neapšaubāmi svarīgām dzīvotspējas lietām, bet ir vajadzīga arī intensīva stratēģiska kopsakara domāšana. Tas atsaucas uz akadēmiskā darba rezultātu – absolventu un viņa kvalitāti. Pirms simts gadiem šis darba rezultāts, absolventi, iedrošinājās uzbūvēt Latvijas valsti. Ko paveiks mūsu darba rezultāts, kas paliks aiz mums? Domājot par to, ir vērts sakopot spēkus un “nepakļauties neauglīga birokrātisma diktātam, bet saglabāt identitāti, pašcieņu un pašvērtību prakticisma un komerckultūras vienkāršotajā apkaimē”.

Kā panākt labu darba rezultātu? Ojārs Spārītis: “Lai arī apstākļi mums nav labvēlīgi, ir jāturpina sevi pilnveidot”. To, ka profesora personības nozīme ir nepārvērtējama, apstiprinājis arī kāds viņa ārzemju kolēģis, uz jautājumu, ar kādām metodēm mācībspēks māca savus studentus, atbildēdams – ar savām. Jo lielāks pretendentu skaits uz vienu profesora amata vietu, jo to aizņem lielāka personība. Arī tāpēc ir nepieciešami aizvien jauni doktori, lai būtu jauni profesori. Skolēnus jau agrīni nepieciešams motivēt zinātniskam darbam, zināšanu iegūšanas baudai. Ja profesors ar mīlestību attieksies pret tādu laikus motivētu studentu, tad noteikti būs labs rezultāts.

Profesūras darbs iezīmējas ar ilgtermiņa atbildību, un tāpēc mūsu redzeslokā ir gan sistēmas jautājumi, tādi kā finansējums, budžeta vietas, lai akadēmiskā vide varētu fiziski funkcionēt, gan akadēmiskās kultūras un akadēmiskās darbības mērķu jautājumi, kas jau skar valsts un sabiedrības eksistenci..

Pievienots 03/02/2017