Pētījumi par barības vielu konversiju un optimālo kopproteīna līmeni slaucamo govju barības devās piesārņojuma līmeņa samazināšanai (S406)

Lopkopības nozare barības konversijas koeficientu vai barības konversijas efektivitāti, kas cieši saistīti ar uzņemto barības līdzekļu pārveidošanas efektivitāti izmanto, lai izmērītu dzīvnieka efektivitāti barības masas pārveidošanā par produktivitātes rādītājiem, dzīvmasu, piena izslaukumu un attiecīgi piena sastāvdaļās. Barības konversijas radītāju nozarē izmanto kā rentabilitātes mērīšanas instrumentu. Barības devas analīze un regulāra barības devas atjaunināšana palīdz ieviest saimniecībā precīzas ēdināšanas nosacījumus. Barības devas sastādīšana ir nogājusi garu ceļu līdz progresīviem datoru modeļiem un sabalansēšanas prasībām, pamatojoties uz daudzām detaļām, kas saistītas ar dzīvnieku un barību.

Sabalansēta barība nodrošina dzīvnieku labturības, vides saglabāšanu un klimata pārmaiņu mazinošas funkcijas. Jauniem dzīvniekiem un arī ļoti produktīviem dzīvniekiem ir vajadzīga augstāka proteīna koncentrācija nekā vecākiem, mazāk produktīviem dzīvniekiem. Samazinot vidējo proteīna daudzumu barības devā par 10 gramiem uz kilogramu (t. i., par 1%), kopējā NH3 emisija no visiem emisijas avotiem saimniecībā samazinās par aptuveni 10% (Bittman et al., 2014). Palielinot dzīvnieku produktivitāti, izmantojot barību ar augstāku sagremojamības koeficientu, kas palielina barības konversijas efektivitāti, ir iespējams samazināt slāpekļa zudumus uz vienu produkcijas vienību, dzīvnieku un saimniecību. Pēc ASV Nacionālās Zinātnes padomes (NRC) datiem zemnieki slāpekļa daudzumu barības devā pārsniedz vidēji par 6.6%, līdz ar to par 16% palielinās slāpekļa daudzums urīnā un par 2.7% mēslos (Jonker et al., 2002). Augsta kopproteīna koncentrācija barības devā parasti veicina piena ražošanas līmeņa paaugstināšanos, tomēr daļa slāpekļa tiek izvadīta ar mēsliem un urīnu (Dijkstra et al., 2011).

Izēdinot sabalansēto barības devu slaucamām govīm pēc atnešanās, kad uzņemtas barības daudzums var ietekmēt arī dzīvnieka veselības stāvokli, varam nodrošināt produktivitātes, veselības stāvokļa un izmaksu kontroli. Augstražīgām govīm nepieciešams lielāks uzņemtās barības daudzums, kas salīdzinot ar mazāk ražīgākām govīm, īsāku laiku pakļauta spurekļa mikroorganismu iedarbībai, samazinot tās sagremojamību. Būtiski saskaņot proteīna un aminoskābju saturu barībā ar dzīvnieka vajadzībām, tas ir šķirnes, produktivitāti, vecumu, laktācijas fāzi u.c., tas var samazināt N izdalīšanos ar urīnu un fekālijām (Ipharraguerre, Clark, 2005). Vienlaikus ekonomiski būtiski ir ierobežot iepirktas barības daudzumu, kas daudzos gadījumos ir būtiski dārgāka, nekā saimniecībā saražota. Vēl viens būtisks aspekts, kas jāņem vērā, domājot par optimālu barības devu un devu ražojošām govīm, par barības ietekmi uz govju ilgmūžību. Saskaņā ar pētījumu (Naglis – Liepa, et.al., 2020) barības devu optimizācija atbilstoši vecumam, laktācijas fāzei un produktivitātei labvēlīgi ietekmē gan govju produktivitāti, gan klimatu, gan ražošanas izmaksas. Kopumā šāda kompleksa pieeja nodrošina EUR 394.57 papildus ienākumus un nodrošina 0.051 kt NH3 samazinājumu.

Pieaugot mēslošanas un barības līdzekļu cenai, pieaugot pārtikas drošumam un noteikumiem par barības vielu zudumu samazināšanu, ir radījuši spiedienu uz ražotājiem, lai uzlabotu lauksaimniecības barības vielu izmantošanas efektivitāti. Līdz ar to ir svarīgi kontrolēt un samazināt barības vielu zudumus, vērtēt barības vielu izmantošanas efektivitāti slaucamām govīm pie dažāda kopproteīna satura barības devā. Efektīvāka slāpekļa izmantošanās govs organismā sekmē gan vides aizsardzības jautājumu risināšanu, gan samazina piena ražošanas pašizmaksu un ļauj realizēt precīzas saimniekošanas nosacījumus. Ilgtermiņā saimniekošanas modeļa ilgtspēja jāskata analizējot lielāku indikatoru apjomu, sākot no saimniecības kopējas finansiālas ilgtspējas, beidzot ar dzīvnieku labturību un ietekmi uz klimatu