Mycoplasma bovis autogēno vakcīnu pielietošanas iespējas antimikrobiālās rezistences mazināšanai piena lopkopībā Latvijā (S426)
Mikoplazmu sugas visā pasaulē izraisa būtiskus ekonomiskus zaudējumus govju un citu dzīvnieku saslimšanas dēļ, tostarp izraisa mastītus, artrītus, pneimonijas, vidusauss iekaisumu un reproduktīvos traucējumus. Vairākas mikoplazmu sugas ir ļoti kontagiozas, spēj izraisīt arī smagu slimības formu, kas ir grūti ārstējama, bet svarīgākais ir savlaicīga un precīza mikoplazmu izraisīto slimību diagnostika, lai novērstu un kontrolētu slimības uzliesmojumus saimniecībā un valstī. Šajā pētījumā īpašu uzmanību pievēršot, tieši dažādu riska faktoru analīzei, kas veicina mikoplazmozes izplatību saimniecībā vai reģionā, dažādu dzīvnieku paraugu iegūšanas metodikas izstrādei mikoplazmu noteikšanai, Mycoplasma bovis izolēšanai, antigēno īpašību noteikšanai un autogēno vakcīnu izstrādes iespējām, kas būtu piemērojamas Latvijas lauksaimniecības apstākļiem. Tradicionāli mikoplazmu identifikācija un diagnostika tiek veikta, izmantojot bakterioloģisko kultivēšanu, bet pēdējā laikā ar vien biežāk tiek izmantota polimerāzes ķēdes reakcija, lai noteiktu mikoplazmu klātbūtni un mikoplazmu sugas dažādos paraugos no liellopiem. Polimerāzes ķēdes reakcijai laboratorijas diagnostikā ir lielāka efektivitāte, specifiskums un jutīgums, salīdzinot ar parastajām uz bakterioloģisko kultivēšanu balstītajām metodēm, lai gan molekulārās metodes nesniedz iespēju izolēt mikoplazmas un neļauj noteikt to antigēnās īpašības, tādēļ pētījumā paralēli polimerāzes ķēdes reakcijai tiek izmantota arī konvenciālā bakterioloģija, kas mikoplazmu izolēšanai ir stipri komplicēta, mikoplazmu specifiskās vairošanās un uzbūves dēļ. Seroloģiskai mikoplazmu diagnostikai, izmantojama ir netiešā ELISA metode, kas ļauj noteikt antimikoplazmu antivielas asins serumā un pienā. Lai gan katrai testēšanas metodei ir stiprās puses un ierobežojumi, to kombinētā izmantošana sniedz papildinformāciju, kas, interpretējot to kopā ar klīniskajām pazīmēm un ganāmpulka anamnēzi, atvieglo patogēnu noteikšanu un liellopu populācijas slimības stāvokļa raksturošanu kā arī sniedz rīkus šīs infekcijas ierobežošanai. Jāatzīmē, ka COVID-19 pandēmijas dēļ reaģentu un materiālu piegāde pirmajā projekta realizācijas gadā bija būtiski traucēta, kā rezultātā veicamo darbu plāns tika koriģēts pievēršot pastiprinātu uzmanību tieši konvencionālajai bakterioloģijai, izstrādājot precīzu mikoplazmu kultivēšanas metodiku, izmantojot references mikoplazmu celmus. Pētījuma otrajā posmā tika veikta saimniecību apsekošana, anketēšana, paraugu ievākšana šajās saimniecībās un attiecīgi, paraugu bakterioloģiskā, seroloģiskā un molekulāri bioloģiskā izmeklēšana. Kopumā tika atlasītas 10 dažāda lieluma piena lopkopības saimniecības no 4 Latvijas reģioniem un tika izmeklēti 231 dzīvnieki, no tiem 221 seroloģiski, attiecīgi 14,5% bija mikoplazmu seropozitīvi. M. bovis PĶR pozitīvi 12,1% nazālo paraugu un 19,9% faringālo paraugu. Savukārt bakterioloģiski mikoplazmas izdevās izolēt vien 3% nazālo un 7% faringālo paraugu. Papildus tika analizēti dati par dažādu riska faktoru ietekmi uz mikoplazmu sastopamību saimniecībā un sagatavoti labas ražošanas prakses ieteikumi mikoplazmozes ierobežošanai piena lopkopībā Latvijā.
Balstoties uz Nacionālā rīcības plāna “Par antimikrobiālās rezistences ierobežošanu un antimikrobiālo līdzekļu atbildīgu un piesardzīgu lietošanu dzīvnieku veselības jomā” 9.1 punktā minēto ‘pilnveidot lauksaimniecības dzīvnieku imunizācijas sistēmu, lai veicinātu vakcinācijas efektivitāti un samazinātu antimikrobiālo līdzekļu lietošanu’, noskaidrot Mycoplasma bovis izplatību Latvijā piena lopkopības sektorā dažādos Latvijas reģionos. Veikt Mycoplasma bovis genotipisko un antigēno īpašību noteikšanu un, pamatojoties uz iegūto datu analīzi, meklēt iespējamos risinājumus mikoplazmozes ierobežošanai, klīnisko pazīmju un inficēšanas risku mazināšanai piena lopkopības sektorā Latvijā.
2.1. Veikt saimniecību rekrutēšanu un atlasi pētījumam, balsoties saimniecību pašiniciatīvu un LDC Piena pārraudzības datiem identificēt saimniecības ar augstu piena somatisko šūnu skaitu;
2.2. Iegūt piena, sinoviālā šķidruma, bronhoalveolāro lavāžu, treheālo noskalojumu vai rīkles paraugus, kā arī patoloģiskā materiāla paraugus no dažādām piena liellopu saimniecībām Latvijā;
2.3. Veikt iegūto paraugu mikrobioloģisko un molekulārbioloģisko izmeklēšanu;
2.4. Veikt izolēto mikoplazmu antigēno īpašību noteikšanu un balstoties uz iegūtajiem datiem identificēt autogēno vakcīnu izstrādāšanas iespējas Latvijas piena lopkopības sektoram;
2.5. Izstrādāt labas ražošanas prakses ieteikumus mikoplazmozes ierobežošanai piena lopkopībā Latvijā;
2.6. Sagatavot zinātniskās un populārizinātniskās publikācijas par pētījuma gaitā iegūtajiem rezultātiem.