EF docētājas Rietumpomerānijas Tehnoloģiju universitātē

Jau brauciena plānošanas gaitā iepazināmies ar jauku šīs universitātes koordinatori Joannu Hernik. Viņas darbu vērtējam augsti, jo vienmēr neskaidrie jautājumi tika atrisināti ātri, un mums neradīja grūtības nedz transporta organizācijas jautājums, lai nokļūtu līdz Ščecinai, nedz ar lekciju vadīšanu saistītās lietas.

Lai nokļūtu līdz Ščecinai, no sākuma lidojām uz Berlīni. Tad tālāk devāmies ar autobusiņu līdz Ščecinai. Brauciens ar autobusiņu no Berlīnes līdz Ščecinai ir aptuveni 3 stundas garš. Bet pa ceļam var apskatīt Vācijas un Polijas skaistās dabas ainavas. Vācijā var redzēt ceļa malās redzamos vēja ģeneratorus, briežu un stirnu iežogotās audzētavas.

Polijā var redzēt dabu, mājas, kuras tomēr atšķiras no Latvijā ierasti redzētajām. 

Robežu starp divām valstīm mēs tā arī neredzējām. To, ka sākās cita valsts pamanījām tikai  pēc pilsētu nosaukumiem.

Koordinatore bija sarūpējusi mums autobusa un piestātnes norādi – fotoattēlu, lai pēc ielidošanas mēs neapmaldītos, bet atrastu pareizo mikroautobusu.

Mūsu mītnes vieta bija dienesta viesnīca, kura paredzēta mobilitātes programmas mācībspēkiem, ar vienkāršām, gaumīgi iekārtotām istabiņām (ieskaitot ledusskapi, elektrisko tējkannu, kas ļoti atvieglo maltītes baudīšanu viesnīcas istabiņā). Tā kā mums bija līdz portatīvais dators, tad pie dežuranta varēja dabūt arī interneta kabeli.

Jautrākais piedzīvojums mums bija saistībā ar transporta sistēmas apgūšanu pilsētā, jo dienesta viesnīcas pārvaldnieces diemžēl krieviski vai angliski nerunāja, taču laipni uz mūsu jautājumiem atbildēja poliski, jo dažas vecāka gada gājuma sievietes mazliet saprata krieviski. Lai nokļūtu universitātes Ekonomikas fakultātē, devāmies meklēt tramvaju, par kuru bijām saņēmušas norādes no vēl viena mūsu ceļojuma laba koordinatora – Aneta Zaremba, kas pirmajā dienā mūs sagaidīja Ščecinas autoostā un daudz kur izvadāja ar savu personisko automašīnu.

Ščecinā nav iespējas nopirkt vienkāršu tramvaja talonu, to  nominālvērtība atkarīga no laika perioda, kuru plānots pavadīt tramvajā. Arī pilsētu kioskos turpinājās tāda pati komunikācija krievu valodā no mūsu puses un poļu - no kasieru puses. Pēc vairāku kiosku apmeklējuma un skaidrošanās, beidzot bijām tikušas skaidrībā ar biļešu nomināliem, tagad vien atlika iepazīties ar kustības maršrutiem. Tā kā koordinatore J.Hernik bija mums iedevusi pilsētas karti, tad mēģinājām atrast ceļu. No sākuma vadījāmies pēc principa kā Latvijā – mājas sāk numurēt no centra: vienā pusē pāra, bet otrā nepāra. Diemžēl Polijā tāds princips neeksistē. Turpinot pētniecisko darbu tomēr nokļuvām līdz pareizam iekāpšanas punktam un varējām doties vadīt lekcijas studentiem.

Ieteikums visiem, kuri dosies uz Ščecinu – krievu valodas prasmes var noderēt, bet angļu valodu uz ielas varat mēģināt lietot sazinoties tikai ar jauniešiem, bet vecāka gājuma cilvēki diemžēl uz uzdotiem jautājumiem visticamāk neatbildēs, jo vienkārši Jūs nesapratīs. Ja apmeklējat Polijas pilsētas, kas ir tuvāk Vācijas robežai, tad daudzi poļi vēl varētu mazliet pārvaldīt vācu valodu, jo, kad Berlīnes lidostā iekāpām autobusiņā, izrādījās, ka šoferis zina tikai mazliet vāciski. Labi, ka zinājām pāris elementārus teikumus arī Vāciski. Tādā ziņā J.Hernik mūs apbrīnoja, ka mēs mazā Latvijā zinām tika daudz valodas.

Ekonomikas fakultātes ēka izvietota vēsturiskā celtnē. Nodarbību vadīšanai fakultātē tika nodrošināti visi nepieciešamie materiāltehniskie līdzekļi, ar labi aprīkotām auditorijām. Lekcijās studenti bija aktīvi, taču diemžēl jāatzīst, ka viņu valodu zināšanas bija dažādā līmenī, kas norāda uz to, ka šādi mobilitātes pasākumi ir nepieciešami ne tikai mums, bet arī studentiem.

Pēc lekcijām mēs tikāmies ar Rietumpomerānijas Tehnoloģiju Universitātes Ekonomikas Fakultātes dekānu Bartošu Mickēviču un citiem ārvalstu pasniedzējiem. Tikšanās laikā apspriedām turpmākās sadarbības iespējas zinātnes jomā starp mūsu universitātēm.

Iesakām noteikti apmeklēt Ščecinas vecpilsētas daļu, kas ir ļoti arhitektoniska un salīdzinot ar centrālo daļu, tajā ir daudz vairāk seno ēku. Protams, ka dodieties uz pili Ščecinas centrā, seno baznīcu, kur paveras brīnišķīgs skats uz upi Odru.

Mūsu pieredze attiecībā uz kulinārijas baudīšanu mums nav tā labākā. Veikalos pārtikas preces, salīdzinot ar Latviju, mūs pārsteidza ar ļoti patīkamām cenām!

Vietējos veikalus centāmies atrast kādu Latvijas produktu, bet neveiksmīgi. Vēlāk noskaidrojām no mācībspēkiem, ka viņi zina Latvijas šokolādi "Laima", melno balzāmu "Latvijas Balzams" un kā viņi paši saka – dīvainās Latvijas zivis, kas izskatās pēc čūskām (nospriedām, ka tie ir vai nu nēģi vai zuši). Starp citu, šīs preces viņi zināja ne jau tāpēc, ka tās var nopirkt Polijā, bet gan tāpēc, ka iepriekšējos gados ir bijuši konferencēs Latvijā.

Mūsu ceļojuma mērķis ir izpildīts, veiksmīgi novadot savas lekcijas angļu valodā, iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem un poļu kultūru!

Anda Zvaigzne, Inese Saulāja -Polijā, Ščecinā, Rietumpomerānijas Tehnoloģiju Universitātē