Lēmums doties pilnveidoties ārzemēs- nešaubīgi labākais lēmums!
Mani ārzemju dzīves piedzīvojumi aizsākās jau aptuveni pirms divarpus gadiem, kad devos savā pirmajā ilglaicīgajā ārzemju braucienā - ERASMUS studijās uz Dāniju. Ja pirms pieteikšanās šai programmai sākotnēji šaubījos par to, vai tiešām man tas ir vajadzīgs, vai tas ir tā vērts, tad šobrīd esmu pilnīgi pārliecināta, ka došanās tajā bija viens no vērtīgākajiem un pareizākajiem lēmumiem manā dzīvē un iegūto pieredzi viennozīmīgi varu nosaukt par ievērojamu atspēriena punktu savā dzīvē un karjerā. Šajos divos ar pusi gados par savām mājām uz zināmu laika posmu man ir bijusi iespēja saukt vēl divas valstis – gan tālo un eksotisko Ķīnu, kurā aizvadīts pus gads ar studijām nesaistītā darbā un kur nokļuvu zināmā mērā pateicoties tieši ERASMUS studiju Dānijā laikā iepazītai draudzenei no Polijas, gan arī turpat kaimiņos esošo Nīderlandi, kurā nupat izgāju savu pirmsdiploma praksi kompānijā, par kuru uzzināju kādā no mācību priekšmetiem, ko apguvu tieši šajā savu studiju pieredzē un par šo prakses periodu tad arī šis stāsts.
Kādā no nodarbībām Kopenhāgenas inženierzinātņu koledžā ikvienam no studentiem tika uzdots pastāstīt par sevis iepriekš izietajām praksēm un toreiz kāds no kolēģiem sniedza tik iedvesmojošu prezentāciju par savu praksi Nīderlandes inženieru un konsultantu kompānijā "Witteveen+Bos", ka tās nosaukumu uzreiz prātā piefiksēju ar domu, ka jā – tieši tajā arī man gribētos iziet savu praksi. Apmēram pēc gada, kad sāku pamazām meklēt iespējamās kompānijas savai pirmsdiploma praksei, šī tad arī bija viena no pirmajām kompānijām, ar ko sazinājos par iespējām prakses iziešanai, un, man par lielu prieku, pavisam drīz arī saņēmu uzaicinājumu uz interviju, kuras rezultātā guvu apstiprinājumu tam, ka tik tiešām arī man būs iespēja iziet praksi šajā uzņēmumā – vienā no tā filiālēm Nīderlandes pilsētā Deventer, kurā arī ir koncentrēts galvenais tās kodols.
Pilsēta Deventer, kurā aizvadīju šo laiku ir salīdzinoši neliela, taču ar ārkārtīgi pievilcīgu vecpilsētu, kam piemīt savs ļoti īpašs šarms, un bagātīgu vēsturi. Lai arī aktīva naktsdzīve tajā varbūt nav tik izteikta, tās kompaktumu jo īpaši novērtēju, kad bija jāapmeklē dažādas iestādes, lai nokārtotu nepieciešamās formalitātes. Divi no svarīgākajiem un cilvēkus visvairāk pulcējošiem pasākumiem šai pilsētā, ko arī man laimējās piedzīvot, ir lielākais Eiropā grāmatu gadatirgus augustā, kad centrālais laukums un arī to aptverošās ieliņas ir pilnas ar grāmatu tirgoņiem, un Čārlza Dikensa festivāls decembrī, kura laikā kādā pilsētas kvartālā cilvēkus priecē attiecīgi tērpušies šā autora pasaku varoņi un kurš pēdējos gados ir ieguvis ārkārtīgi lielu popularitāti. Tāpat prakses laikā izmantoju izdevību apskatīt turpat pārdesmit minūšu brauciena attālumā esošajā Appeldornā grezno Het Loo pili, kā arī otrā valsts pusē esošo tās politisko centru – Hāgu un galvaspilsētu Amsterdamu.
Šķiet, pirmās asociācijas, kas cilvēkiem visbiežāk nāk prātā saistībā ar Nīderlandi ir puķes, labs siers, "sarkano lukturu" ielas un legāli nopērkama "zālīte", un pēc šai valstī aizvadīta nepilna pus gada varu apliecināt – tas viss tur tik tiešām ir. Tā kā Nīderlandē atrados rudenī/ziemā, tad pavasara puķu krāšņumu, kad tas ir visizteiktākais, man izbaudīt neizdevās, taču mazliet no fantastiskā siera veikalu sortimenta tiku nogaršojusi. Arī par "sarkano lukturu" ielām nav melots – tāda bija pat manā salīdzinoši nelielajā pilsētiņā, un to pavisam netīšām uziet man sanāca jau pirmajā nedēļas nogalē tur iemaldoties, ar velosipēdu apskatot pilsētu. Taču saistībā ar "zālīti", manuprāt, ļoti vietā ir teiciens par to, ka "aizliegtais auglis ir tas saldākais", jo, lai arī tā ir brīvi nopērkama īpašos veikaliņos, sauktos par "coffeeshop", ikviens no man zināmajiem holandiešiem, ar ko par to tiku runājusi, atzina, ka tā arī nekad mūžā viņi šo apreibinošo vielu nemaz nav mēģinājuši.
Taču man valstij un pilsētai prakses vietas izvēlē faktiski bija salīdzinoši neliela nozīme, un kā prioritārie kritēriji man šoreiz bija kompānijas internacionalitāte un iespēja gūt zināšanas un praktiskās iemaņas sevi interesējošā būvniecības jomā - ģeotehnikas un hidrotehnisko būvju projektēšanā un kompānija Witteveen+Bos, kuras plašajam kolektīvam man bija tas gods pievienoties, tam atbilda par visiem simts procentiem un šajā periodā gūto pieredzi uzskatu par ārkārtīgi vērtīgu ieguvumu manai tālākajai karjerai, kuru ceru un plānoju turpināt tieši saistībā ar šīm nozarēm.
Taču, lai arī par šo valsti un manu dzīvi tajā vispārēji man ir palikušas tās vispozitīvākās atmiņas, jāatzīst, ka ne reizi vien man nācās rūdīt un pārbaudīt savas pacietības spējas. Lai, piemēram, tiktu pie funkcionējošas vietējās bankas kartes bankā man nācās iegriezties vairāk nekā desmit reižu. Galvenais, kas nepieciešams, lai to iegūtu ir vietējais reģistrācijas – BSN numurs, ko var saņemt vietējā pašvaldībā, reģistrējot tur savu dzīvesvietu, taču tādēļ vien, lai gūtu apstiprinājumu, ka tas tik tiešām ir nepieciešams, lai varētu atvērt kontu, bankā man nācās iegriezties trīs reizes un tāpat arī, lai šo kontu slēgtu, uz banku gāju trīs reizes, divas no tām tur pavadot ilgāk par pus stundu. Tāpat zināms laiks aizgāja, līdz guvu skaidrību par iespējām apgūt tur vietējo valodu. Tiku sūtīta gan uz bibliotēku, gan uz dažādām pašvaldības iestādēm, līdz kā vispiemērotākā iespēja tika atrasts bēgļu centrs, kur šajā pilsētā ikvienam, kam rocība neļauj apmeklēt kursus par maksu, bija iespēja par velti apmeklēt nodarbības, lai gūtu kaut nelielas pamatzināšanas holandiešu valodā. Bez tam nedienas un raizes man mēdza sagādāt arī vilcieni, kas, kā likums, mēdza kavēties tieši reizēs, kad tā tam nevajadzētu notikt – piemēram, kad jāpaspēj uz lidojumu (man, piemēram, tā atgadījās divās no trim reizēm ceļā uz lidostu), tādēļ šādās reizēs vienmēr labāk doties ceļā ar apmēram stundas rezervi. Taču tas viss ir pavisam sīkas ikdienas nedienas, kas manai dzīvei Nīderlandē piedeva tikai un vienīgi zināmu jautrību.
Lai vai kā, galvenais un svarīgākais, kas man par šo valsti paliks atmiņā ir tās ārkārtīgi jaukie un izpalīdzīgie cilvēki, kas man šo periodu padarīja visādā ziņā daudz patīkamāku. Ja kādreiz gadījās kādas problēmas, palīdzību visbiežāk lūgt pat nebija nepieciešams, jo, tiklīdz ieminējos, ka ir kas tāds, ko īsti nezinu, kā atrisināt, tā vienmēr tika piedāvāta, pat pēc tās neprasot.
Dodoties uz ārzemēm, viens no svarīgākajiem jautājumiem daudziem ir cenas un dzīves dārdzība. Manuprāt, Nīderlandē cenas lielākajai daļai ikdienas tēriņu daudz neatšķiras no cenām Latvijā, un, piemēram, apģērbus ļoti bieži var iegādāties pat par daudz zemākām cenām nekā Latvijā, taču daudz dārgāk, līdzīgi kā tas ir arī citās Rietumeiropas valstīs, Nīderlandē ir īrēt dzīvesvietu (istabas īrei jārēķinās ar vismaz 250 – 350 eiro, turklāt jāņem vērā, ka atrast dzīvesvietu var būt diezgan sarežģīti un laikietilpīgi), tāpat arī pārvietoties ar sabiedrisko transportu ir salīdzinoši dārgi (piemēram, no manas dzīvesvietas līdz darbam, kas atrodas vien 4.5 kilometru attālumā, par braucienu ar vilcienu vienā virzienā būtu jāmaksā vairāk kā 2 eiro), tādēļ, ja ikdienā mērojamie attālumi ir salīdzinoši nelieli, ļoti laba alternatīva tam ir pārvietošanās ar velosipēdu, kas Nīderlandē noteikti ir viena no "must have" lietām.
Lai dažādotu ikdienu, bez tiešajiem darba pienākumiem šajā periodā arī iesaistījos vietējā korī. Lai arī pirms vairākiem gadiem biju dziedājusi koros arī Latvijā, šeit man bija iespēja tuvāk iepazīt un dziedāt man līdz šim ne tik ļoti pazīstamo klasisko mūziku. Šobrīd ar ārkārtīgi lielu nepacietību gaidu nākamo koncertu, kurā uzstāsimies kopā ar Nīderlandes Simfonisko orķestri. Tā kā tas plānots apmēram mēnesi pēc manas atgriešanās, šī būs man iespēja ne vien pirmo (un kas to lai zina – varbūt arī vienīgo) reizi mūžā uzstāties koncertā orķestra pavadījumā, bet arī atkal satikt savus vienreizējos kolēģus, kas šī gandrīz pus gada laikā bija kļuvuši gluži kā mana otra ģimene.
Nobeigumā vēlētos pateikties par šo ārkārtīgi vērtīgo ERASMUS atbalstu savām studijām un praksei, kas ir gan ārkārtīgi paplašinājis manu pasaules uztveri un paziņu loku visā pasaulē un ļāvis paskatīties uz daudzām lietām no cita redzespunkta, gan arī palīdzējis gūt profesionālo izaugsmi jomās, ko man šeit Latvijā nebūtu bijis iespēju, tādējādi arī palīdzot izdarīt izvēli un saprast, kādā virzienā attīstīt savu turpmāko karjeru.
Rūta Ikauniece
