Mans Erasmus veiksmes stāsts

To, ka piecu gadu laikā, ko pavadīšu apgūstot savu specialitāti Lauku inženieru fakultātē, ir pilnīgi obligāti jāizmanto man dotā iespēja, pabūt ārzemēs studiju, vai prakses ietvaros, es zināju jau no pašas pirmās dienas, kad iestājos augstskolā. Tā - otrā kursa pavasara semestrī aizpildīju visus nepieciešamos dokumentus un jau tā paša gada rudenī devos viena semestra pieredzes gūšanā uz Polijas dienvidrietumu pilsētu Vroclavu - Vroclavas Vides un Dzīves zinātņu universitāti.

Biju nedaudz uztraukusies par to, kas un kā notiks, jo pārējās nācijas šajā programmā parasti tiek plaši pārstāvētas, bet šogad no LLU, uz konkrēto universitāti, devāmies tikai es un vēl viena LIF studente. Tā kā pirmajā brīdī, satiekot jaunus cilvēkus, nemetos ar pilnu sparu sarunās un pasākumu organizēšanā, arī šoreiz piegāju lietām mierīgi. Pavisam drīz jau sapratu, ka iepriekšējais uztraukums par iejušanos kompānijā bija pilnīgi lieks, jo, pirmkārt, cilvēki no siltākajām Eiropas valstīm, kā Spānija, Turcija, Francija, ir daudz atvērtāki un sirsnīgāki kā lielākā daļa "mazo pelēko" latviešu, un otrkārt, Erasmusā, pēc būtības, piedalās cilvēki, kuriem patīk citi cilvēki, un kuri ir gatavi viens otru atbalstīt.

Tā tika organizēti dažādi pasākumi, braucieni un ekskursijas gan Polijā, gan ārpus tās robežām. Lieliski tika paveikts organizatoriskais darbs manā uzņemošajā augstskolā. Meitenes, kuras atbildēja par iebraucošajiem studentiem – mūs regulāri informēja par jaunumiem, slavēja par paveikto un atgādināja par aizmirsto. Tāpat arī mazos "izmisuma" brīžos, ja tādi radās, bija pie kā vērsties pēc palīdzības, un viss tika veiksmīgi atrisināts.

Par pašu universitāti varu teikt tikai to labāko – jaunas, modernizētas telpas, dažāda veida tehnoloģijas, kompetenti un atsaucīgi pasniedzēji, kuri ir ieinteresēti, lai studenti patiešām arī saprastu to, kas viņiem tiek mācīts, un atrod individuālu pieeju katram studentam.

Bet Erasmus, tomēr, pamatā ir par un ap cilvēkiem. Jauni draugi! Un nevis tādi, kas tikai pasveicina gaitenī garāmejot, bet tādi, kas tavā dzimšanas dienā muzicē dažādus instrumentus un pilnā rīkle dzied "Happy birthday", atbalsta tevi gan pēc studijām naktīs, gan sesijas laikā, un tādi, kuri, tev dodoties mājās, apskauj un sabučo, liekot gandrīz nokavēt prom braukšanas laiku. Neaizmirstami – pilnīgi noteikti.

Nepateikšu neko jaunu, iesakot braukt un pašam gūt šo vienreizējo pieredzi. Līdz šim neesmu dzirdējusi nevienu neapmierināto, vai nožēlu par pieņemto lēmumu doties Erasmusā. Tāpēc – student, dari to, kamēr vēl vari! Tas ir to vērts, kaut vai, lai papildinātu savu fotoalbumu ar jaunām bildēm, kas ataino smaidpilnās sejas un glabā neskaitāmas atmiņas.

 Zane Cera,

2014./2015. studiju gads