Portugāle – vieta, kurā iemīlējos!

Likās, kas gan tur neuzrakstīt to veiksmes stāstu, bet izrādās ir grūti – viss tur, tālumā piedzīvotais, redzētais un sajustais ir bijis tik skaists un emocijām bagāts, ka tagad to nav iespējams salikt loģiskos teikumos! Bet varu teikt vienu, ja Tu šaubies par šo iespēju – braukt kaut kur vai nē, tad šis nebūs tas gadījums, kad jādomā ir divreiz – IR JĀBRAUC, tas ir jāizdara un tikai tad, katrs Erasmus students spēs saprast par ko ir runa, jo pieredze un atmiņas būs neizmērojama.

Erasmus mērķis bija Spānija, bet tā kā ar Spānijas skolām nebija sadarbības ainavu arhitektūras studijās, tad devos uz Portugāli un godīgi sakot, pat nepaskatoties, kur atrodas pilsēta un kāda ir universitāte, vienkārši uz dullo tika izvēlēta tā universitāte – un tagad zinu, ka viss notiek tā kā tam ir lemts!

Pirmās trīs nedēļas tikai pavadītas citā pilsētā - Bragā, mācoties portugāļu valodu – valodu kursos, šo iespēju es arī iesaku izmantot visiem, kas dodas Erasmusā, jo tad Tev ir laiks, lai pierastu pie jaunajiem apstākļiem, klimata, kultūras un protams, arī kaut nedaudz, bet iemācīties pateikt pirmos vārdus svešajā valodā un saprast – tā nu tas būs, Erasmus ir sācies!

Tās 3 nedēļas atceros ar pirmajiem daudzajiem iepazītajiem cilvēkiem no visas Eiropas, nebeidzamo +30 grādu karstumu un svelmaino sauli, ledaini auksto peldi Atlantijas okeānā, pierašanu pie apziņas, ka visapkārt ir palmas un kalni, oranži apelsīnu koki, apdegušo seju, daudziem vakariem uz koju jumta terases – kopīgi dziedot dziesmas ģitāras pavadījumā, un arī nebeidzamais prieks par lēto, bet gardo Portugāles vīnu, bet jāpiemin, ka pa dienu arī bija jāmācās un diezgan daudz, bet pasniedzēji bija ļoti atsaucīgi un kaut ko tiešām arī iemācījāmies, kā arī tajās trijās nedēļās jau varēja nojaust, ka Portugālē viss notiek lēni un bez steigas, cilvēki kavē un nekas nesākas laikā.

Tālāk ceļš veda uz citu pilsētu – Vila Real, tur, kur atradās mūsu Portugāles universitāte – Universodade de Tras os Montes e Alto Douro. Pilsēta diezgan maza, ar aptuveni 40 000 iedzīvotāju, bet ar daudz studentiem, jo universitāte ir Portugāles lielāko universitāšu skaitā, apkārt visur kalni, tālumā vēja ģeneratori, pilsēta likās mīļa un senatnīga, visur ielas klāja bruģis. Universitāte tiešām liela, campuss – milzīgs, Latvijā mums tādu nav, jo tā teritorijā pat kursēja autobuss, neskaitāmas fakultāšu ēkas, vairākas ēdnīcas, apkārt ļoti daudz dažādu koku un krūmu, ko reāli arī izmanto mācībās – gan ainavu arhitekti, gan meža zinātņu studenti. Mēs zinājām, ka te viss notiek lēni un ar kavēšanos, bet tomēr, dzīvojot vēl ilgāku laiku, nācās saprast, ka tas ir vēl lēnāk nekā likās sākumā. Bieži vien paši studenti un pat pasniedzēji nezināja kur meklēt vajadzīgo fakultāti un nemaz nerunājot par kabinetiem, studenti diezgan slikti runāja angliski vai arī citi baidījās, visi pasniedzēji arī nerunāja angliski, bet ar laiku pie tā pieradu, kā arī, protams, manas portugāļu valodas zināšanas uzlabojās, jau varēju izmantot arī to. Tā nu aptuveni tikai oktobra vidū sākās mācības, beidzot zinājām visus priekšmetus un nodarbību laikus, kur un ko no mums gaida. Tā kā es studēju ainavu arhitektūru, tad varu teikt, ka šajā universitātē tā ir augstā līmeni, bija ko mācīties un bija interesanti skatīties kā tas notiek citur, mācību ziņā noteikti nejūtos kaut ko zaudējusi. Un tas viss jau ko minēju iepriekš, tā jaunā vide, runāšana un meklēšana angļu valodā un citas, pavisam jaunas valodas mācīšanās, rēķināšanās ar citiem cilvēkiem, brīžiem neziņa un apjukums, deva to vērtīgo pieredzi, kas noderēs dzīvē.

Te pārsvarā visi Erasmus studenti dzīvoja dzīvokļos, kurus palīdzēja atrast ESN komanda. Dzīvokļi vairāk vai mazāk visiem bija labi, mūsu bija ar fantastisku skatu uz kalniem, kur vakaros, izejot uz terases, varēja vērot pamazām iededzamies daudzās uguntiņas kalnos. Taču viens ļoti svarīgs fakts, kas būtu jāņem vērā katram, kas dodas uz Portugāli, īpaši uz ziemeļiem – te nav apkures, un naktīs un vēlāk tuvojoties ziemai, iekšā ir ļoti, ļoti auksti, brīžiem likās, ka ārā ir siltāk nekā iekšā, tik daudzos džemperos vēl nebiju gulējusi nekad. Nekad arī neaizmirsīšu nemitīgo mašīnu signalizēšanu, jo blondīnes te ir vairāk nekā liels retums!

No sadzīviskā viedokļa varu teikt, ka te problēmu nebija, protams, pietrūka rupjmaize, bet kopumā cenas līdzīgas, ēdiens garšīgs, vīns lēts, ko vēl vairāk vajag, ar stipendiju būtu gandrīz pieticis, ja es nebūtu īstenojusi kādu sapni – devos uz Madeiras salu, kas atrodas aptuveni 1000 km attālumā no Portugāles krastiem uz Āfrikas pusi – oktobrī tur bija siltāks nekā pie mums jūnijā, visa sala burtiski ziedēja – tiešām paradīze.

Jāpastāsta, protams, arī par to cik daudz pozitīvu cilvēku mēs satikām, no patiešām daudzām vietām, kopā mēs te bijām aptuveni 150 erasmusieši, pateicoties, kam varēja atrast sev draugus un līdzīgi domājošus cilvēkus, vairums no tiem bija spāņi un poļi, bet bija pārstāvji gandrīz no katras Eiropas valsts, arī no Turcijas un Brazīlijas, ņemot vērā to, ka maz spāņu runāja angliski, tad varēja pat kaut ko iemācīties spāniski. Nekad neaizmirsīšu spāņu dzīvesprieku un skaļo uzvešanos un dziedāšanu visās ballītēs. Kā jau teicu, grūti vārdos salikt to, kas piedzīvots : daudzas negulētas naktis, priecājoties dažādās ballītēs, smiekli un plīstoši trauki, priekā saucieni, vienmēr pamatojoties un to, ka var jau daudz ko mums piedod, jo mēs taču esam Erasmusā, nesteidzīgi brīži mazajās kafejnīcās, dzerot debešķīgi gardo portugāļu kafiju un ēdot vēl gardākās portugāļu pastel de natas ( Portugāles nacionālais gardums), jāsaka arī, ka portugāļu alus ir ļoti gards, visapkārt kalni un gandrīz visas saulainas dienas, pusgads gandrīz bez lietus, izbrīns par to cik gardi ir cepti kastaņi, prieks janvārī redzēt ziedošus ķiršus!

Pusgadam ejot uz beigām, sapratu, ka ir iegūti vairāki ļoti labi draugi, no kuriem atvadīties būs grūti, tad nu pēdējās nedēļas tika aizvadītas trakā, neticamā ātrumā, nokārtoti visi eksāmeni, atvadīšanās no cilvēkiem, kas pamazām atstāja Portugāli, pirmās asaras, pēdējās trakās ballītes ar erasmusiešiem, līdz tu pats stāvi autoostā, lai sēstos autobusā un dotos uz Porto, kur Tev jākāpj lidmašīnā, kas Tevi vedīs uz mājām, un tad arī Tu nevari novaldīt asaras saprotot cik labs laiks ir bijis un, ka tas ir beidzies, bet arī prieks, ka Tev ir atmiņas, kas ir vienreizējas. Un tā arī vēl ar asarām lidmašīnā no Porto beidzās mans Erasmus laiks – es nemeloju, ja saku, ka tas pagaidām bija labākais laiks manā dzīvē, nu man ir draugi, kurus apciemot Spānijā, vietā, kur tik ļoti gribēju aizbraukt Ersamusā, bet tiku Portugālē un par to esmu neizsakāmi laimīga, jo zinu, ka biju īstajā vietā – brauciet, baudiet un dzīvojiet un tad jūs sapratīsiet, par ko es te runāju un kāpēc ir tik grūti to noformulēt!

Renāte Grietiņa, Ainavu arhitektūras un plānošanas 4. kursa studente