Pārlekt uz galveno saturu

Reiz Erasmus students, uz mūžu Erasmus students

Vai esi mazliet sapņotājs? Tomēr vai arī tev vienmēr atrodas kāds svarīgs iemesls – ģimene, darbs, draugi – lai paliktu ierastajā vietā? Ja jā, tad šis stāsts būs tieši tev. Tā kā esam līdzīgi, tad mani sapratīsi un ticu, ka mans piemērs tevi iedvesmos uzdrošināties. Un Erasmus būs tikai sākums... tici man!

"Erasmus vai nē... tāds ir jautājums."

Kopš savu studiju sākuma man prātā šad un tad uzplaiksnīja doma par došanos studēt apmaiņas programmā uz kādu neiepazītu zemi. Tomēr būdama apzinīga [atzīstos, ka dažreiz pat pārāk daudz] vienmēr atradās kāds iemesls to nedarīt, sakot: "Ko tad bez manis iesāks ... ?" Šo teikumu varēju pabeigt vismaz 10 veidos. Tomēr, kad, jau studējot maģistrantūrā, sāka likties, ka dzīvei pietrūkst krāsas un tā kļūst rutīnas pārņemta, atmetu visas iepriekšējās atrunas un beidzot pieteicos sen kārotajā apmaiņas programmā. Lai gan tobrīd mana rīcība bija vairāk kā protests pret Latvijas pelēcību, nevis stingra pārliecība par savu izvēli, tomēr no tagadnes skatupunkta varu droši apgalvot: "Pareizi darīts!"

"Fala português?[1]"

Savu dzīves posmu Portugāles galvaspilsētā Lisabonā 5 mēnešu garumā varu raksturot kā spilgtu, elpu aizraujošu un neaizmirstamu piedzīvojumu.

To, ka Portugāle ir krietni atšķirīga no Latvijas daudzējādā ziņā, bija skaidrs jau pirmajās minūtēs. Pārsteidza gan latvieša prātam neaptverami lielais karstums [+34] septembra sākumā, gan pilsētas vidū zemu lidojošās lidmašīnas, kā arī salīdzinoši mazā auguma tumsnējie portugāļi. Ļoti izteikta ir arī citām dienvidu tautām raksturīgā bezrūpība un nesteidzība. Interesanti, ka tā vienlīdz spilgti izpaudās kā draugu lokā, tā arī universitātes un citu oficiālo iestāžu darbībā. Tomēr, lai cik kaitinoša šī īpašība likās sākumā, pamazām arī manā ikdienā ienāca portugāļu rāmums [ironiski, bet fakts], un dzīve arvien vairāk līdzinājās viesuniversitātes koordinatores Karmenas ieteikumam: "Don’t worry! Just be happy!"

Jāatzīst, ka sākums bija mazliet haotisks un raižpilns. Pārsteigums bija, piemēram, tas, ka universitātē visas manis izvēlētās lekcijas bija paredzētas portugāļu valodā. Tā kā iepriekš portugāļu valodu apguvusi nebiju, šis fakts neiepriecināja. Tomēr, kā risinājums situācijai, bija individuālas tikšanās ar pasniedzējiem un tēmu pārrunāšana, kā arī galadarbu rakstīšana angļu valodā. Tas pierāda, ka arī šāda situācija ir atrisināma un nav šķērslis, lai dotos apmaiņas programmā.

Turklāt [joprojām stingri ievērojot portugāļu nesteidzības likumu] oktobrī sākās universitātes rīkotie portugāļu valodas kursi, kā rezultātā kļuva arī iespējams mazliet saprast un uztvert tuvākajā apkārtnē notiekošo un pārmīt pieklājības frāzes ar vietējiem.

Kultūru kokteilis jeb "Labdien! Bom Dia! Buongiorno! Dober dan! Gera diena! Guten Tag!"

Runājot par sadzīvi, Lisabonā Erasmus studentu izplatītākais apmešanās veids ir atsevišķu istabiņu īrēšana. Vienā dzīvoklī parasti ir no 3 līdz 8 istabām, kurās dzīvo gan Erasmus studenti, gan vietējie portugāļu jaunieši, tāpēc šī ir viena no pirmajām iespējām tuvāk iepazīties ar citu tautību dzīves stilu, kulinārajām prasmēm un dienas režīmu, kā arī apmainīties ar stāstiem un dzīves pieredzi pie vakariņu galda [ja vien, protams, būsiet gatavs gaidīt, piemēram, itāļu un portugāļu pēdējo dienas maltīti ap pulksten 21 un vēlāk].

Plašāku saskarsmi ar Erasmus sabiedrību Lisabonā var iegūt apmeklējot Erasmus studentu organizāciju rīkotos pasākumus, kas notiek katru dienu – ekskursijas, Portugāles un portugāļu kultūras iepazīšanas aktivitātes, kā arī ballītes dažādos Lisabonas bāriņos un klubos. Lisabonas ballīšu rajons ir Bairro Alto, kurā nedēļas nogalēs ielas ir pildītas ar līksmojošu cilvēku bariņiem un savus jauniepazītos draugus un paziņas var satikt tā saucamajā Erasmus stūrītī [Erasmus Corner]. Ik pa laikam pievienojoties viņu pulkam, esmu iepazinusies ar cilvēkiem no visas pasaules – gan ar eiropiešiem, gan ar amerikāņiem, meksikāņiem, austrāliešiem, jaunzēlandiešiem un brazīliešiem. Raibi un aizraujoši!

Ar vislielāko prieku sirdī atceros piedzīvojumus kopā ar itāļiem, slovēņiem un lietuviešiem, kā arī citiem sastaptiem latviešiem, ar kuriem sadraudzējos visciešāk un pavadīju kopā visus brīvos brīžus. Kopā svinējām svētkus – trakulīgo Halovīnu, klusos un mājīgos Ziemassvētkus, dzirkstošo Jauno gadu, kā arī ceļojām – izpētījām gan Lisabonu, gan arī attālākas Portugāles pilsētas, kā arī tai piederošo Madeiras salu, kas atrodas Atlantijas okeāna Āfrikas piekrastē. Šī eksotiskā sala ar tās stāvajām, nenorobežotajām klintīm, šaurajiem [ŠAURAJIEM!] ceļiem un apburošajiem dabas skatiem pagaidām pavisam noteikti ir manām acīm skatītā visskaistākā un iespaidīgākā vieta uz pasaules.

Un tagad – mana Portugāles viena no mīļākajām sadaļām – sērfošana. Kā tas sākās? Kādu dienu izdomājām, ka, ja reiz esam Portugālē, vismaz reizi jāpamēģina, kā tas ir sērfot. Pieteicāmies uz vienas dienas sērfošanas apmācībām, ko rīkoja kāda no Erasmus organizācijām. Lielas cerības gan nenololojām un šķita, ka pirmajā mācību dienā līdz ūdenim pat netiksim un tā arī paliksim "sērfojot" uz smiltīm, apgūstot pareizās kustības. Bet par lielu pārsteigumu, pēc neliela drošības noteikumu izklāsta un pamata kustību apgūšanas, jau skrējām ūdenī. Tā kā nostāvēt uz sērfdēļa izdevās jau otrajā mēģinājumā, sērfošana sāka mani aizraut. Vēlāk izrādījās, ka universitāte piedāvā vairāk kā izdevīgas sērfošanas apmācības, un tā aizsākās sērfošana ik sestdienas rītu. Pēc kārtīga treniņa un cīņas ar viļņiem, vēju un citiem sērfot gribētājiem spēka gan nav palicis daudz, bet toties pozitīvās emocijas – ar kaudzi. Šobrīd sērfošana ir viena no tām lietām, kas Latvijā esot, pietrūkst visvairāk.

"Once Erasmus, always Erasmus[2]"

Vai izklausās gana vilinoši? Tā tas arī ir! Pat rakstot šo stāstu, uznāca vēlme atgriezties uz brīdi tur, saulainajā un skaistajā Portugālē. Zini, kas vēl? Pēc šī piedzīvojuma man sagribējās pabūt ikvienā pasaules vietā un redzēt, ko tā piedāvā. To arī darīšu!

Bet Tev saku, lai kuru galamērķi izvēlēsies savām Erasmus studijām, darbojies tur aktīvi un izbaudi katru brīdi un tā piedāvātās iespējas. Nesatraucies, ka pusgads varētu būt pārāk ilgs laiks. Erasmus dzīvē laiks sāk darboties citādi. Galu galā pat gribēsies palikt vēl ilgāk. Par to gandrīz nešaubos. Pat ļoti iespējams, ka rakstot savu Veiksmes stāstu, Tu nākamajiem erasmusiešiem teiksi tieši to pašu. Tātad - lai izdodas!

 

[1] Vai runājat portugāliski?

[2] Reiz Erasmus students, uz mūžu Erasmus students.

 

Inga Riharda, Sociālo Zinātņu fakultāte

Pievienots 09/04/2016