Erasmus mācībspēku mobilitātes programmas veiksmes stāsts - vizīte Huelvas Universitātē, Spānijā

Grūti viņam nepiekrist – izrakstītās zālītes ļoti palīdzēja savākt pēc nopietnā lidojuma sašķobījušos veselību, klimats pēc mūsu ierašanās strauji kļuva siltāks, lai neļautu vilties solītajā iespējā atmodināt vēsajā tēvzemē aizmigušo iedvesmu darboties.

Prātā izsapņotā "mazā pilsētiņa" bija nopietns pārbaudījums mūsu spējai orientēties telpā un laikā, jo pirmdienas rīta mērķis - kājām aiziet līdz Campus del Carmen, izrādījās tik tikko atvēlētajā laikā sasniedzams (pārējās dienas gan izvēle krita par labu 3. vai 5. pilsētas autobusam – ātri, ērti, pa saprātīgu cenu). Pēc draudzīgas apmainīšanās ar piemiņas veltēm, sekoja jauka prof. Enrique Bonsón Ponte uzruna un vērtīgi norādījumi sekmīgai plānotās nedēļas programmas izpildīšanai.

Pusdienas Huelvā ir vērts izvēlēties ieturēt Campus del Carmen vai Campus de La Ràbida ēdnīcā, jo tad var iekļauties 4,6 EUR (tiesa – vienalga, ko ņem, cena nemainās), pavisam noteikti tas neizdosies nevienā no pilsētas ēstuvēm, kur zupiņa vien bez 3,5 EUR nesākas. Protams, ka biezpiens ar krējumu nebija gaidītajā proviantā, pārsteigums bija viņu necieņa pret salātiem, svaigiem dārzeņiem, kas pēc visa spriežot varētu augt griezdamies, bet bija ļoti maz atrodami ēdienkartē – universitātes ēdnīcās vēl varēja izvēlēties, bet kafejnīcās, kā mums ierasts pie otrā ēdiena, var nemaz necerēt ieraudzīt. Toties, ja ir vēlēšanās kārtīgi saēsties kviešu maizi – visas iespējas gan brokastīs, gan pusdienās, gan vakariņās – agrākās un pēc vietējām paražām vēlākās stundās. Zīlējot starp dažādajiem ēdienu nosaukumiem, kas spāniski rakstīti bija visai neko neizsakoši, bet ēdienkartes reti kur bija iztulkotas svešzemniekiem saprotamā mēlē, lieti noderēja iespēja saprasties internacionālajā dzīvnieku valodā, jo tad "mēēēē" iet uz urrā arī "using little English" (language skills ≈ 0).

Drusciņ žēl, ka arī studentu vidū angļu valoda nav lielā cieņā. Mums – ar bioloģiskajām zinātnēm saistītajiem, protams, saziņai ar auditoriju labākais palīgs ir augu un dzīvnieku nosaukumi latīņu valodā; prieks lektoriem un cerams, ka vērtīga mācība studentiem nespuroties pretī pasniedzējiem, kad viņi liek kārtējo sarakstu ar latīniskajiem apgūt. Lai gan jāsaka, ka čakli strādā spāņu studenti – mācās piecas dienas nedēļā un botānikas herbārijam savāc 250 dažādas lakstaugu sugas bez "ņaudēšanas".

Daba šeit interesanta, īpaši baudāma tieši šajā gadalaikā – pavasarī. Bet vietējo iedzīvotāju ieteikums saulītei bālo ziemeļnieka vaigu rādīt piesardzīgi, ir vērts ņemt vērā, jo pavisam ātri un nemanāmi var iedzīvoties sūrstošā sprandā vai sarkanā kurpes bildē uz pēdas.

Laimīgie mūsu baltie stārķi, kas savas gastronomiskās iekāres ik pa laikam var remdēt ar īstu delikatesi – pēc vaiga dikti dusmīgajiem vijoļspīļi krabīšiem (tos gan arī paši spāņi nesmādē un labprāt nacionālajam ēdienam – paeljai (paella) pievieno).

Bez agrām zemenēm, vītinātas Ibērijas cūkgaļas, lielveikala vitrīnā pretī smaidošas, kustēties spējīgas pārtikas (lasīt – gliemežiem) un garšīgām garnelēm, spāņiem ir arī okeāns, pa kuru pats Kolumba onkulis savu lielo pasaules braucienu sāka, protams, par to izpelnoties nopietnu pieminekli no saviem pēcnācējiem. Okeāns ir stiprs, nevajag pat devīto vilni, lai sajustos kā skaidiņa gurķu sālījumā; jā, tieši tā – tā nav nekāda zupa, kas mums Baltijas jūrā, koncentrācija krietni pārsniedz gaidīto, gaisinot jebkādu izbrīnu par sāls kalniem šur tur lielceļu malā un korozijas nomocīto kuģu likteni.

Lielas stipras ģimenes (Huelvā kupli pārstāvētas, sākot ar mīlīgi sapostiem bērniņiem un beidzot ar smaidīgām, modīgām vecmāmiņām) ir ne tikai laimīgas valsts, bet arī apmierināta tūrista prieks, jo vārds "Familia" viesnīcas nosaukumā ir kvalitātes garants, par to pārliecinājāmies "Hotel Familia Conde", kas apmierina visas ziemeļu tūristu iegribas par saprātīgu cenu.

Nedēļu vienā no tālākajām Eiropas malām par veiksmes stāstu noteikti palīdzēja izveidot jaukā vide un prof. Reyes Alejano Monge (Universidad de Huelva Deparment of CC Agroforestales). Meža nozares kvalitātes mērs – "Zelta Čiekurs" (pat divi) viņai spāņu studentu piešķirts jau ir, un skaidrs, ka ne par velti – uzņemšana, tehniskais nodrošinājums un ekskursijas zinātnē un inovācijās, ievads spāņu valodā – īstajā vietā, laikā un apjomā.

Solveiga Luguza, Āris Jansons