Pārlekt uz galveno saturu

No mazas idejas līdz lieliskai pieredzei

Sākumā ideja par Erasmus programmu bija tikai ideja. Biju dzirdējusi pozitīvas atsauksmes no citiem cilvēkiem, bet vienmēr likās, ka lai kaut kur tiktu ir nepieciešams kārtot kaudzi ar papīriem. Tad nu, tomēr saņēmos un izlēmu, ka vismaz pamēģināšu. Ļoti lielu atbalstu guvu no savas kursa biedrenes- Laimas, kura arī bija izlēmusi braukt Erasmusā. Vārds pa vārdam, izlēmām braukt kopā. Laima jau bija ievākusi informāciju par kādu universitāti Ungārijā. Sākumā, braukt uz Ungāriju, nelikās spīdoša ideja, jo gribējās braukt uz kādu visnotaļ eksotisku valsti, tomēr beigās piekāpos un padomāju- kāpēc ne!?

Papīru kārtošana tomēr nebija tik dramatiska kā biju iedomājusies. Viss sāka kārtoties par labu mums un jāsaka, ka līdz pat pēdējam brīdim īsti neticēju ,ka tiešām kaut kur brauksim.  Un tad- opā, mēs tiešām braucam! Biļetes ar jau kabatā. Jāsaka, sajūta neaprakstāma, priekšā vairāk kā 4 mēnešu piedzīvojums.

Pēc izkāpšanas no lidmašīnas mani pārņēma kultūršoks. Likās, ka esmu nonākusi kādā no tuvo austrumu zemēm. Lielais karstums, ēku arhitektūra, palmas...kaut ko tādu nu gan nebiju gaidījusi no Ungārijas.

Pirmo dienu pavadījām Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā. Pilsēta skaista, bet tomēr pārāk liela un trokšņaina manai gaumei (savas pozitīvās puses gan tur bija).

Pirmais, pie kā ilgi nevarējām pierast- Ungāru naudas vienība: forints. Forinta vērtība nav tik liela kā pierastā lata vērtība, tāpēc liels bija mūsu pārsteigums, kad veikalos cenu zīmēs redzējām milzīgās naudas zīmes. Cipari likās lieli, līdz ar to tīri psiholoģiski likās, ka viss ir ļoti dārgs (kas gan nav gluži tā; 100 forinti ir apmēram 25 santīmi).

Pēča. Pilsēta, kurā nu mums būs jādzīvo un jāstudē viss šis laiks. Teikšu godīgi, Pēča nu ir mana mīļākā pilsēta salīdzinājumā ar tām pilsētām, kuras esmu apmeklējusi.  Visiem tiem, kas apmeklē Ungāriju iesaku iegriezties šajā pilsētā.

Tālākais jau sekoja kā pa straumi, kurai mēs visi labprātīgi ļāvāmies. Tika iepazīti ļoti daudz dažādi cilvēki no dažādām pasaules malām (Erasmus programmā Pēčā bijām ap 150 cilvēki ne tikai no Eiropas, bet arī no citiem kontinentiem). Tam sekoja daudz un dažādas ballītes, pasākumi, ekskursijas. Jo vairāk iepazinām Pēču, jo vairāk tā iepatikās. Lielu artavu deva arī EPIC organizācija, kas rīkoja dažādus pasākumus un palīdzēja labāk iejusties. Ļoti palīdzēja arī tas, ka universitāte katram Erasmus studentam piešķir mentorus- cilvēkus, kuri palīdz ar ko nu viņi var (galvenokārt ar informāciju). Mana mentore Sofija kļuva tikpat kā par manu otro ģimeni.

Pasākums, ko izbaudīja ikviens Erasmus students- valstu prezentācijas. Katra valsts prezentēja sevi ar video un nacionālo virtuvi. Arī es ar Laimu godam prezentējām Latviju un jāsaka, ka tagad esmu vēl vairāk iemīlējusi savu dzimteni. Esmu lepna par Latviju!

Studijas. Bija interesanti. Studijas notika dažādās fakultātēs, kuras dažkārt atgādināja labirintus. Pasniedzēji bija ļoti kompotenti un pretimnākoši. Kā mēs mēdzām jokot, viss ko Tev vajag pateikt: " Sorry, Im Erasmus!" Lai gan, medusmaizi gan negaidiet, mazliet iespringt tomēr vajadzēja.

Viss, ko mēs pieredzējām šajos mēnešos nav izstāstāms! Tā ir neatkārtojama pieredze un visnotaļ pozitīvs piedzīvojums. Ja Tu esi students, tas ir grēks neizmantot šādu pieredzi.

Šo veiksmes stāstu gribu noslēgt ar zelta vārdiem, kas ir sava veida mierinājums ( jo ļoti pietrūks šī laika, cilvēki, valsts...) un atspoguļo cik nozīmīga ir šī pieredze. Erasmus vienreiz, Erasmus uz mūžu. (Erasmus once, Erasmus forever).

 

Linda Reistere, Sociālo Zinātņu fakultāte

Pievienots 01/06/2016