Dinija un Elvis jeb stāsts par sadejošanos, nerealizēto plānu B un Erasmus, kas vieno

Kad Elvis reiz vidusskolā paziņoja Dinijai: “Es tevi precēšu!”, viņa atbildēja, “ko tu tur pļāpā?” Pēc septiņiem gadiem, kad abi jau bija ieguvuši augstāko izglītību Jelgavā un iestājušies maģistra studijās, uz līdzīgu jautājumu viņa tomēr deva savu piekrišanu ar spiedzošu “Jā!”. Viņi nesatikās LLU. Viņi uz to atnāca kopā, un universitātei viņu dzīvēs ir īpaša vieta. Šobrīd pāris mēnešu vecā Čukuru ģimene gatavojas savu maģistra darbu rakstīšanai.

Ko abi darāt universitātē?

Dinija: Bakalaura studijās studēju ekonomiku, tiesību zinātņu virzienā, savukārt maģistros turpināju studijas ekonomikā, bet  nu jau teritoriju ilgtspējīgas attīstības un mārketinga virzienā. Šajā semestrī ir plāns iegūt maģistra diplomu. Savā darba vietā, Zemgales rajona tiesā, nonācu caur LLU, jo tur aizgāju mācību praksē un pēc tam arī paliku darbā. Aizvadītajā rudens semestrī nostrādāju arī LLU par mācībspēku.

Elvis: Bakalaura studijās mācījos Meža fakultātes kokapstrādes programmā, tagad studēju maģistros programmā “Koksnes materiāli un tehnoloģijas”. Strādāju Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūtā jeb “MeKA” ugunsreakcijas testēšanas sektorā un esmu laboratorijas inženieris. Mans pirmais darbs Jelgavā bija universitātē – strādāju par mācību meistaru Meža fakultātes Kokapstrādes katedrā. Izmantojot iegūtos kontaktus, vēlāk nonācu MeKĀ. Šobrīd ir sācies maģistrantūras pēdējais semestris, līdz ar to ceram, ka mums kopā ar Diniju atkal vienā vasarā būs izlaidumi. Vecākiem jau bakalaura izlaidumu dēļ nācās braukt uz Jelgavu divas reizes vienā nedēļā, un plānojam, ka tā tas būs arī šogad. Tā kā esam no Valmieras puses, viņiem bija ekskursija no Valmieras uz Jelgavu divas reizes nedēļā.

Abi esat valmierieši?

D: Ne gluži. Elvja ģimene šobrīd dzīvo Dikļos, bet mana - Ēveles pagastā, Valmieras novadā.

Kā jūs satikāties – viens no Dikļiem, otrs no Ēveles? Kurā mirklī jūsu ceļi krustojās?

D: Īsumā mēs vienmēr sakām – mēs sadejojāmies. Vieta, kas mūs vienoja, ir Valmieras Pārgaujas ģimnāzija. Es uzsāku mācību gaitas 10. klasē, Elvis tieši tajā gadā bija absolvējis 12. klasi. Elvis iestājās augstskolā, taču tas īsti nebija tas, ko viņš sagaidīja, tāpēc pēc semestra izstājās. Vidusskolas deju kolektīvam, kā vienmēr, vajadzēja puišus, tāpēc mūsu dejošanas skolotāja pierunāja Elvi, lai viņš nāk atpakaļ uz mūsu kolektīvu, jo viņš taču bija atgriezies Valmierā. Tā mēs dejošanas mēģinājumos sadejojāmies. Vienā no mēģinājumiem Elvis mani vienkārši uzrunāja un teica: “Viss būs kārtībā. Pasmaidi!” Tā arī mūsu stāsts sākās.

E: Tā mēs jau 8 gadus viens otru uzmundrinām un pagājušā gada vasaras beigās apprecējāmies.

D: Mums ir tā – Elvis ir sapņotājs, viņam viss šķiet tik vienkārši, kā spļāviens jūrā, bet es esmu tā, kura viņu velk pie zemes un domāju, kā tad tos viņa sapņus realizēt.

E: Principā perfekta kombinācija – es mūs velku uz priekšu, bet Dinija tomēr tik daudz pietur, lai mēs abi neaizlidotu kosmosā. Ja mēs abi būtu kā es, tad nezinu, kur būtu. Bet ja abi būtu kā Dinija, tad kaut kur maliņā piesardzīgi sēdētu un netiktu uz priekšu.

Dinij, vai Tevi nebiedēja attiecības tik jaunā vecumā? Vēl mācījies vidusskolā, vai ne?

D: Jā, bet tas vairāk biedēja manus vecvecākus un vecākus, nekā mani pašu. Tas notika tik dabīgi. Sākumā viņš mēģināja braukāt un ciemoties pāris reizes nedēļā. Tas sāka notikt arvien biežāk un pārvērtās par pastāvīgu dzīvošanu. Protams, vecākiem pirmais satraukums bija: “Ak dievs! Nepabeigs vidusskolu. Tikai 16 gadu.” Beigās saprata, ka nav jau tik traki. Man bija galva uz pleciem un viss bija kārtībā.

Kā nāca lēmums par studijām? Elvim viena rūgta vilšanās jau bija aiz muguras.

E: Kad pienāca Dinijai 12. klase, viņa zināja, ka dosies uz kaut kurieni mācīties. Viņa cītīgi mācās. Es domāju, ka nevaru palikt nopakaļ, turklāt vietā, kur strādāju, jau biju sasniedzis amatu, kādu es varēju ieņemt ar savu vidusskolas izglītību un sāka rasties interese tiekties uz kādu vadošāku amatu, taču ar esošo izglītību tas nebija iespējams. Sakritības pēc mans vidusskolas klasesbiedrs bija noslēdzis pirmo studiju gadu kokapstrādes programmā un devās pieredzes apmaiņā uz Jaunzēlandi. Viņš man teica: “Tu tagad pamet darbu, ej uz Jelgavu, izmācies pirmo gadu un, kad es atbraukšu atpakaļ, mēs abi otrajā kursā būsim kursabiedri.” Tā arī izdarīju. Tad nāca Dinijas kārta izvēlēties.

D: Elvis savu lēmumu pieņēma, kad es vēl mācījos 11. klasē. Sākotnēji viņš strādāja, lai nomaksātu studiju kredītu par studijām, kuras bija pārtraucis. Viņš teica, ka sagaidīs, kad absolvēšu vidusskolu, lai uz augstskolu mēs varētu doties kopā. Pēc 12. klases es ar visām četrām gribēju studēt Rīgā. Teicu, ka negribu uz Jelgavu, bet Elvis bija izlēmis, ka viņš studēs Jelgavā, jo nekur citur kokapstrādes studijas nav pieejamas. Sākotnēji gribēju tikai uz Rīgu, jo vienmēr biju iztēlojusies, ka es, meitene no laukiem, studēšu Rīgā. Kur tad vēl citur? Ja man prasīs, kur es studēju, kā tad būs, ja es atbildēšu, ka Jelgavā? Protams, Rīgā! Sapratu, ka Rīgā izvēlētajā ekonomikas studiju programmā ir pārāk liels konkurss, tāpēc tomēr paskatījos Jelgavā piedāvātās iespējas. Ieraudzīju, ka arī Jelgavā tiek piedāvātas ekonomikas studijas, līdz ar to lēmums studēt Jelgavā likās loģisks, kā arī sapratām, ka tas atrisinātu daudzas problēmas. Abi nonācām pie secinājuma, ka mācīsimies Jelgavā. No šī brīža skatupunkta par šo lēmumu ļoti priecājos, jo nevaru iztēloties sevi Rīgā. Pamatskolā mācījos laukos, kur vienmēr viens par otru ļoti daudz zināja un bija tāda ģimeniska sajūta. Jelgavā sajutu ko līdzīgu. Mēs nebijām aptuveni 80 studentu pelēkā masa, kura lekcijas sākumā ienāk auditorijā un pēc nodarbības tikpat skaisti aiziet prom. Pasniedzēji zināja, kā mani sauc, zināja, ka dejoju Kalvē. Tāda personīgāka pieeja. Tas ir ļoti forši.

Kad atnācāt studēt, jau uzreiz zinājāt, ka pieteiksieties Kalvē dejot?

E: Izskatījām iespējas par abiem tā brīža universitātes deju kolektīviem. Bet tā kā paši vidusskolā dejojām B grupas kolektīvā, gribējām izaicinājumu un doties uz A grupas kolektīvu, kas ir “Kalve”. Kad aizgājām uz Kalvi, sapratām, ka visi dejo daudz labāk par mums. Nedaudz satraucāmies, bet mēģinājumā dejotāji pie mums nāca klāt, sāka runāties, centās visā iesaistīt. Pēc pirmā otrdienas mēģinājuma sapratām, ka tur arī paliksim.

D: Pēc šī pirmā mēģinājuma jutāmies kā bērni pēc Akvaparka apmeklējuma. Gājām uz kopmītnēm: “Oi, cik forši, cik labi. Redz, kā mūs uzņēma.” Nebija tāda sajūta, ka uz mums skatās no augšas, lai gan dejotāju līmenis bija krietni augstāks kā mūsējais. Mūs pieņēma kā ģimenē. Protams, nebija viegli, taču jau sākotnēji zinājām, ka iesim tikai uz universitātes kolektīvu. Nepamēģinājām nevienu no pilsētas deju kolektīviem.

Studijās bija viegli?

D: Nekad nav viegli. Protams, šodien atskatoties šķiet, ka bakalaura studijas tāds sīkums vien bija, taču tajā brīdī tā nešķita. Bakalaura studiju laikā paspēju arī aizbraukt Erasmus apmaiņas programmā – vienu semestri mācījos Grieķijā. Tas bija liels izaicinājums, jo Elvis palika Jelgavā. Parasti mēs visur ejam kopā tandēmā, bet šajā gadījumā es ļoti gribēju braukt, bet Elvis ļoti negribēja.

E: Es gribēju, bet negribēju (smejas).

D: Es negribēju viņam uzspiest braukt, bet viņš negribēja uzspiest man palikt. Līdz ar to izdomājām, ka draudzējamies pietiekami ilgi, viss būs kārtībā un braukšu viena. Viegli nebija, jo man ļoti pietrūka mājas. Elvis atbrauca uz Grieķiju pie manis ciemos un pēc tam cītīgi sagaidīja mani mājās.

E: Ja mēs runājam par mūsu attiecībām, tad tajā brīdī vēl vairāk viens otru iepazinām. Manā dzīvē tie bija briesmīgākie četri mēneši. Aizbraucot pie Dinijas ciemos uz Grieķiju, bija liela laime, taču, kad bija jābrauc prom, bija vienkārši šausmīgi.

D: Tas bija kārtīgs pārbaudījums, kuru pieminējām arī savā kāzu dienā. Tomēr, neskatoties uz attālumu, attiecībās nekas nesašķobījās.

E: Man šķiet, ka tikai nostiprinājās.

D: Piekrītu. Uz Grieķiju es aizlidoju tieši Valentīndienā. Elvis palika viens pats mājās ar šokolādes kasti. Tas bija labs pārbaudījums, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā un varam uzticēties viens otram.

Elvi, kā saņēmies un palaidi prom Diniju?

E: Es viņai vienmēr esmu uzticējies. Pašam bija bēdīgi. Ikdienā vienā istabiņā dzīvojām, un tad pēkšņi jādzīvo kopā ar savu kursabiedru, kas varbūt nav tik kārtīgs kā draudzene. Tam bija savi plusi un mīnusi. Nu, nē, tam nebija plusi. Bija tikai viens pluss, ka sapratām, ko viens otram nozīmējam. Ikdienā sazvanījāmies. Viņai negāja Grieķijā viegli, es pārdzīvoju, ka nevaru būt blakus un palīdzēt. Viņai tā bija cīņa ar sevi.

D: Jā, tas man bija liels atspēriens. Kad atbraucu atpakaļ, Elvis man teica, ka esmu ļoti mainījusies. Biju kļuvusi drošāka, vieglāk varēju izteikt savu viedokli svešās kompānijās. Pirms tam biju klusāka, vairāk klausītājas lomā. Tā bija mana iespēja vairāk atvērties. Grieķijā man bija jātiek ar visu galā pašai, tur nebija Elvis blakus, kas piezvanīs, sarunās un nokārtos visu.

Cik gadi bija pagājuši, kad izlēmāt par laulībām?

E: Pārāk daudz. Es viņu bildināju pēc gandrīz septiņiem gadiem.

Tuvojoties Valentīndienai, šķiet, loģisks ir jautājums, kā bildināji?

E: Tā bija lieta, ko plānoju ļoti laicīgi. Nevarēju paļauties, ka viss sakārtosies, kā parasti, bez plānošanas. Es rezervēju mums namiņu jūras krastā pie Mērsraga bākas.

D: Jo man ļoti patīk jūra.

E: Jā, tāpēc arī izvēlējos šo variantu, lai būtu droši. Rezervēju namiņu uz divām dienām. Mani kolēģi ieteica, ka vajagot divas dienas, jo pirmajā dienā es būšot satraucies un nevarēšot visu izbaudīt. Taču viss īsti neritēja pēc plāna, jo Dinijai piedāvāja tieši manis izvēlētajā nedēļas nogalē vadīt pamatskolas salidojumu otrā Latvijas galā. Tā sanāca otrā diena no divām manis ieplānotajām. Es jau Dinijai nevarēju teikt, lai viņa atsakās, tāpēc vienkārši izlēmu, ka paliksim uz vienu nakti. Lielajā dienā man bija jau laicīgi jāaizbrauc uz namiņu un jāpaņem atslēgas, taču mašīnai kaut kas sabojājās, tā nedarbojās, kā vajag, un īsti labi nevarēja pabraukt, taču zināju, ka man obligāti ir jāaizbrauc uz Mērsragu, lai sakārtotu namiņu, noliktu bākā gredzenu un satiktu cilvēku, kurš iedos atslēgas. Biju ļoti ierobežots laikā. Braucu uz Mērsragu, satiksme drausmīga, jo piektdienas vakarā visi brauc uz jūru, mašīna normāli nedarbojas. Jau tad sapratu, ka netikšu atpakaļ uz Jelgavu laikā, lai sagaidītu Diniju pēc darba, kā bijām norunājuši. Kad biju atceļā uz Jelgavu, Dinija man zvanīja, ka esot tikusi ātrāk prom no darba. Man jau sākās panika.

D: Es neko nezināju un biju ļoti neapmierināta, jo biju plānojusi, ka pēc darba mēs brauksim uz laukiem, kur arī bija salidojums. Tā bija vasara, negribēju kavēt ne minūti, bet Elvis čammājas. Biju pikta, ka viņam bija brīva visa atvaļinājuma nedēļa, bet vienalga nevarēja laicīgi atbraukt uz Jelgavu. Es biju ne visai labā garastāvoklī.

E: Es viņu sagaidīju pēc darba un iedevu vienreiz lietojamo fotokameru. Teicu, ka esmu sagādājis pārsteigumu.

D: Es tajā brīdī nodomāju – nu, sākās, kāds pārsteigums, ja es gribu uz mājām. Elvis man ļoti regulāri sagādā pārsteigumus, ziedi man bieži ir mājās, tāpēc domāju – kāds pārsteigums? Šis nav īstais laiks, man ir jāgatavojas salidojumam.

E: Bet nu labi – brauksim uz jūru. Latvijas ģeogrāfijā Dinija ne visai labi orientējas, tomēr saprata, ka mēs nebraucam uz Vidzemi, bet gan uz Tukuma pusi. Viņa sāka karti pētīt.

D: Jā, es atvēru Google Maps un sāku minēt, uz kurieni mēs braucam. Redzu, ka viņš brauc uz pilnīgi pretējo Latvijas pusi, nekā biju tajā dienā ieplānojusi, skatījos tikai pulkstenī, un vēl tā mašīna neiet, domāju, cikos mēs vispār būsim mājās - man rīt no rīta jābūt uz to salidojumu.

E: Bet viņa ir ļoti labs cilvēks, tāpēc galvu pagriež uz otru pusi, skatās ārā pa logu priedēs, neko nesaka, bet es redzu, ka ir dusmīga.

D: Es sapratu, ka Elvis ir centies, pie sevis domāju, ka nedrīkstu pukoties. Tai pat laikā nesapratu, nu kāpēc tieši šodien. Kāpēc šodien?

E: Visi apstākļi nesakrita man par labu, bet domāju, ka gan jau viņa atmaigs. Piebraucām pie jūras, zinu, ka jūra viņai patīk, un dusmas pāries. Kad atbraucām uz kempingu, atvērām vārtus, iegājām namiņā un tur Diniju sagaidīja ziedi.

D: Un es pēkšņi sapratu, ka Elvis namiņā jau ir bijis, jo ledusskapis bija piekrāmēts ar maniem mīļākajiem našķiem, bet uz gultas stāvēja soma ar mūsu mantām. Es nesapratu un nevarēju salikt to bildi kopā. Viņš tikai muļķīgi smaida un neko nesaka.

E: Tad mēs gājām uz jūru. Safotografējām bildes. Tā kā bija jau vakars, laiks bija diez gan pavēss un peldēties nevarēja. Man kabatā bija bākas atslēga. Kad tuvojās saulriets, es Dinijai teicu: “Man Tev viens mazs pārsteigums.” Bāžu roku kabatā un velku to laukā.

D: Es tajā brīdī domāju – ak, nē! Tas brīdis ir pienācis. Pēc tam atviegloti nopūtos, kad ieraudzīju, ka tā ir tikai atslēga.

E: Visi pēc šī stāsta padomā, ka Dinija negribēja, lai viņu bildina.

D: Es tam vienkārši nebiju gatava. Tā bija pirmā emocija – ak, Dievs, es nebiju šim sagatavojusies.

E: Jā, viņai neviens nepateica (smejas). Iedevu viņai atslēgu un gājām uz bāku. Devāmies augšā pa bākas kāpnēm. Bākas augšā ir tādas nelielas durtiņas zem kāpnēm, kur bija nolikta kastīte ar gredzenu. Bikšu kabatā tā nederētu, to varētu redzēt, tāpēc to noslēpu drošā vietā. Ejot augšā domāju, kā lai tagad to kastīti dabūju, jo man blakus stāv Dinija. Iepriekš cilvēks, kurš man iedeva bākas atslēgu, teica: “Nekas, tu sūti viņu augšā pa pēdējo kāpņu posmu, viņa, kā ieraudzīs jūru, vispār aizmirsīs, ka tu te esi.” Tā arī bija. Es viņu uzsūtīju augšā pa kāpnēm un tikai dzirdēju – vai, cik skaisti! Un Dinija pazūd. Viss tā kā grāmatā. Es pa to laiku paņēmu kastīti un ieliku to bikšu kabatā, bet Dinija jau tūlīt sāka mani meklēt, tāpēc sāku nervozi rakņāties pa mūsu pludmales somu, lai viņai nerodas aizdomas, kur tik ilgi kavējos. Pēc tam arī es kāpu augšā uz bākas balkoniņa, kur mazliet pafotografējāmies, papļāpājām un es viņai noņēmu telefonu, lai viņa satraukumā to neaizmet pa gaisu. Turēju roku kabatā un teicu, ka es gribēju... Precīzi neatceros, ko teicu.

D: Es arī vairs precīzi neatceros. Bet viņš izvilka no kabatas kastīti un man pirmajai izspruka jautājums “Kas tā par kastīti?”

E: Bija asaras pa gaisu, man bija jākrīt uz ceļa. Neatceros, kā es pajautāju un ko pajautāju, bet sekoja spiedziens “Jā!”, raudājām un smējāmies reizē. Ļoti interesantas emocijas. Sēdējām apķērušies jūras priekšā.

D: Man ļoti daudzi saka – tu jau nojauti, vai ne? Bet es tiešām neko nenojautu, jo Elvis man dažādus pārsteigumus sarīko bieži. Es nenojautu ka šī reize būs citāda.

E: Nākamajā rīta cēlāmies sešos, braucām apkārt visam Rīgas jūras līcim, lai tiktu uz Vidzemi.

D: Elvim pat Dieviņš palīdzēja. Otrajā dienā bija briesmīgs laiks, lija pamatīgs lietus. Līdz ar to viss notika tā, kā tam bija jānotiek, un to otru dienu mums nebija lemts tur palikt.

Elvi, cik ilgi plānoji bildinājumu?

E: Kad Dinija atbrauca no Grieķijas, man uzreiz bija skaidrs, ka es viņu bildināšu. Bet man šķiet, ka es to zināju jau daudz ātrāk. Kamēr mēs abi bijām studenti un strādāju tikai kā mācību meistars, mēs to vienkārši nevarējām atļauties. Es nejutos tā, ka man būtu kaut kur jāsteidzas, ka man būtu jāiedod viņai gredzens, lai tikai viņa nekur neaizbēgtu. Dinija nekad neizvirzīja tādas prasības vai mājienus.

D: Patiesībā viņš jau man no aptuveni otrā iepazīšanās gada nereti teica: “Es tevi precēšu!”, bet es to neuztvēru tā ļoti nopietni, tikai atbildēju: “Ko tu tur pļāpā?”. Nebija tā, ka es nevarēju sagaidīt, kad tad viņš man beidzot to gredzenu dos.

E: Es vienkārši laicīgi pabrīdināju (smejas).

Vai pēc studiju beigšanas plānojat palikt Jelgavā?

D: Pagaidām vēl tuvākajā nākotnē plānojam palikt Jelgavā, bet šajā rudenī nopirkām nekustamo īpašumu mūsu pirmajai kopīgajai mājai, bet šis īpašums atrodas Vidzemē, netālu no Smiltenes, līdz ar to sanāks atgriezties atpakaļ uz vietu, no kurienes atnācām. Īpašuma iegāde gan bija ļoti ātrs lēmums. Vienā vakarā Elvis skatījās sludinājumus, nākamajā dienā brauca skatīties un jau pēc nedēļas mēs bijām šī īpašuma saimnieki. Kā jau teicu, Elvis ir sapņotājs - viņam vienmēr kaut ko ļoti gribas. Parasti es esmu tā, kas stāv ar abām kājām uz zemes un pārliecinu Elvi, ka idejas realizēšanai varbūt nav īstais laiks, bet bieži vien Elvis ar savu entuziasmu ir ļoti pārliecinošs, tāpēc man neatliek nekas cits kā teikt– labi, darām!

E: No Dinijas vajadzīga tāda kārtīga uzticēšanās maniem trakajiem plāniem. Es nezinu vai katra meitene uzņemtos iegādāties koka guļbūves ēku, kuru laika zobs ir ļoti smagi skāris, kura ir ar caurām sienām, un tomēr ticēt, ka no tā kaut kas sanāks.

D: Ja Elvis par kaut ko ir iededzies, viņu neapturēt – lai tur vai kas. Piemēram, viņš uz mūsu jauno īpašumu brauca un pļāva veco zāli neskatoties uz to, ka bija jau novembris un sniga pirmais sniegs.

Kā apprecējāties?

D: Mēs precējāmies mežā, priežu silā. Mēs abi esam tādi kārtīgi lauku bērni, līdz ar to bija skaidrs, ka gribam kāzas nepiespiestā gaisotnē, tātad dabā. Ilgi un cītīgi braukājām un meklējām īsto vietu- tādu, kur var ērti piekļūt un vecvecākiem nav tālu jāiet, taču tā lai būtu tikai mēs un neviena sveša acu pāra.

E: Kāzu svinības gribējām šķūnī, taču mūsu idejām atbilstošu vietu izvēle Vidzemē nav liela, tāpēc arī kāzu datumu noteica svinību vietas pieejamība. Kāzu rīts nāca ar dažādām emocijām. Atvērām acis un pa jumta logu redzējām, ka viss ir pelēks un nevis vienkārši līst, bet gan gāž lietus. Dinija paskatījās uz mani un tikai noteica: “Es jau neko vairs negribu.”

D: Mums krietnu laiku pirms kāzām daudzi jautāja – ko jūs darīsiet, ja līs lietus? Apzinājāmies, ka lielākā daļa mūsu lielās dienas bija plānota ārā, jo īpaši ceremonija. Tomēr mēs ticējām, ka viss būs kārtībā, tāpēc vienīgais mūsu plāns B bija noīrēti lietussargi, kurus beigās nemaz neizmantojām.

E: Pāris dienas pirms kāzām Dinijas tētis jautāja, ko mēs darīsim, ja līs, jo laika prognoze mums nesolīja neko labu. Mēs abi ar Diniju saskatījāmies un jautājām pretī – vai tad tā var būt? Tik ļoti bijām gatavojušies, visu sazīmējuši un izplānojuši, ka tas nešķita reāli.

D: Bijām runājuši, ka lai jau līst, galvenais, lai nav tas lielais, pelēkais mākonis, kas līst visu cauru dienu. Mēs tik ļoti centāmies un visu gatavojām līdz pat četriem rītā, tomēr kad pamodāmies, ieraudzījām pa logu tieši to, no kā visvairāk baidījāmies – lielo, pelēko mākoni, kas izskatījās, ka līs visu dienu.

E: Kad jau sākām rosīties un pabeigt vēl pēdējos darbus, redzēju, ka parādās gubu mākoņi. Atceros, ka noteicu – sāk skaidroties. Taču mākoņi atnāca, uzspīdēja saule un atkal viss pelēks. Cerības ātri vien izgaisa, atkal lija lietus, taču tad piecpadsmit minūtes pirms ceremonijas mākoņi izklīda un sāka spīdēt saule.

D: Debesis bija perfekti zilas, temperatūra aptuveni 24 grādi, līdz ar to nebija ne karsti, ne auksti. Tādus laikapstākļus nesolīja pat vispozitīvākās prognozes, tāpēc par to bija jo īpaši liels prieks. Manuprāt, tas bija viens no lielākajiem kāzu dienas brīnumiem. Viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Kad man prasa, kā man var uzlabot garastāvokli, es vienmēr atbildu: “Lai uzspīd saule!”