Jaunā vides zinātniece Kristīne Valujeva: “Cilvēks šeit saprot, ka ūdens vienmēr tecēs uz leju”

Tā par savu darbavietu Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Vides un būvzinātņu fakultātē saka 26 gadus jaunā Kristīne Valujeva, kura tikai pirms nepilna gada pati absolvēja universitāti, bet šobrīd jau vides zinātnes līkločos vada jaunos studentus, veic pētījumus par siltumnīcefekta gāzēm un ir Latvijā pirmās grāmatas par fitoremediāciju līdzautore. Iespējams, tikai retajam ir nojausma par fitoremediāciju, kas ir piesārņojuma attīrīšanas metode ar augu palīdzību, taču Kristīne par to varētu daudz izstāstīt. Ne velti konkursā “Vides zinātnes balva 2017” viņa ieguva 2. vietu nominācijā “Jaunais vides zinātnieks”. Un šeit “pie vainas” ir arī viņas sadarbība ar Īrijas vadošajiem vides zinātniekiem.

Ko šobrīd dari LLU?

Esmu viesasistente un pētniece Vides un ūdenssaimniecības katedrā. Kopš šī studiju gada dažādu fakultāšu studentiem vadu praktiskos darbus studiju kursā „Ekoloģija un vides aizsardzība”. Mana pirmā pieredze bija iepriekšējā rudenī ar 12 studentu grupām. Jāsaka atklāti, ka katru reizi gāju ar bailēm un trīcošām rokām, taču tiku galā. Zinātnē man ļoti interesē siltumnīcefekta gāzes un fitoremediācija, kurai ir augsts potenciāls vēsturiskā piesārņojuma attīrīšanā. Pateicoties Erasmus praksei Īrijā, šobrīd arī piedalos pētījumā par zemes funkcionālo izmantošanu Latvijā.

Kādos pētījumos tagad esi iesaistīta?

Šobrīd strādāju Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pētījumā par N2O emisijām no minerālmēsliem, un pētījumā par zemes funkcionālo izmantošanu, kur mani uzaicināja Īrijas pieredzes dēļ. 2015. gada rudenī trīs mēnešus biju Erasmus+ praksē Lauksaimniecības un pārtikas attīstības zinātniskajā institūtā (TEAGASC), kas ir Īrijas nacionālā pētniecības aģentūra, un kopā ar viņu zinātniekiem gatavoju modeli un zinātnisko rakstu par zemes funkcionālo izmantošanu Īrijā, kas pēc tam tika publicēts augsta līmeņa žurnālā. Zinātniekam Aleksejam Niperam bija ideja, kā šos jautājumus par zemes izmantošanu īstenot Latvijā, un tādēļ tiku iesaistīta arī es. Principā tas būs rīks, ar kura palīdzību varēs noteikt, kā zemes izmantošanu padarīt tādu, lai videi un cilvēkam būtu labi, bet tiktu arī veicināta ekonomikā izaugsme. Izstrādājam metodiku, kā atrast kompromisu un nodrošināt ilgtspējīgu attīstību.

Zinu, ka esi grāmatas par fitoremediāciju autore. Kā līdz tai nonāci būdama tik jauna?

Tas jau sākās pamatstudiju laikā, kad studēju programmā “Vide un ūdenssaimniecība” un izstrādāju diplomprojektu. Iepazinos ar dažādām augsnes un gruntsūdens attīrīšanas metodēm, arī fitoremediāciju, ko iekļāvu savā darbā. Manai darba vadītājai un nu jau arī kolēģei Ingai Grīnfeldei tajā laikā bija maģistra darbs par fitoremediāciju. Tā kaut kā aizgāja. Izmantojām to, kas jau bija izdarīts un likām klāt vēl ļoti daudz informācijas, lai tā tiešām izveidotos par grāmatu. Grāmatas autores ir arī LLU pētnieces Inga Grīnfelde un Inga Straupe. Šis ir pirmais apkopotais materiāls latviešu valodā par fitoremediāciju. Šobrīd par grāmatu interesējas ainavu arhitekti, kuri plāno apstādījumus, izmantojot augu sarakstu no grāmatas.

Vai jau bērnībā sapņoji par to, ka varētu būt vides zinātniece?

Nē! Sākumskolā gribēju būt sākumskolas skolotāja, jo man ļoti patika, ka skolotāja mums deva mazas kartona kartiņas, uz kurām bija rakstīts, piemēram, 5+4=... . Es pati mājās sāku tādas gatavot. Pēc tam manī potenciālu redzēja bioloģijas skolotāja un sāka aicināt uz papildus nodarbībām un gatavot olimpiādēm. Tā jau no 5. klases piedalījos visās olimpiādēs un konkursos, kas bija saistīti ar dabas zinībām un bioloģiju.

Vai pati arī to gribēji?

Jā, bet manas intereses mainījās. Gribēju arī būt angļu valodas tulks, jo kaut kur biju dzirdējusi, ka viņi labi pelna un ka viņi ir vajadzīgi. Beigās sapratu, ka man angļu valoda tik labi nepadodas un to atmetu. Vismaz tajā laikā tā bija. Tad es gribēju iet ķīmiķos, bet tur mani ķīmijas skolotāja apturēja. Vēl joprojām īsti nezinu, kāpēc tā. Tad es domāju par biologiem, taču dzirdēju runas, ka grūti pēc tam darbu atrast, ja esi “pliks” biologs. Sāku meklēt informāciju par vides zinātnes studijām. LLU uzrunāja, jo te ir vide un ūdenssaimniecība, bet citur bija tikai vides zinātne. Šis bija kaut kas atšķirīgs, turklāt noslēgumā vēl varēju iegūt vides inženiera grādu. Smuki skanēja. Izdomāju, ka man vajag, lai gan īsti nesapratu, kas tas tāds ir (smejas). Mani gan baidīja matemātika un fizika.

Kā veicās ar šiem kursiem universitātē?

Man bija šoks! Vidusskolā ļoti labi padevās matemātika, eksāmenā ieguvu A līmeni, bet šeit pirmajā semestrī vispār neko nesapratu. Īsti nesapratu, ka tad, kad kaut ko nesaprot, ir jāiet un jājautā mācībspēkam. Pati kaut kā centos tikt cauri. Pirmo semestri nokārtoju sekmīgi, bet nevarēju saprast, kā es no 9 ballēm skolā esmu nonākusi līdz 5 ballēm augstskolā. Otrajā semestrī gāju uz gandrīz visām mācībspēku konsultācijām, jautāju, rēķināju un ļoti “pēros”, lai dabūtu atpakaļ savu līmeni. Un dabūju! Pat nevajadzēja eksāmenu rakstīt.

Vai Tev jau skolas laikā interesēja daba, vide, tās pētniecība?

Skolā man patika viss, kas bija ar augiem saistīts. Varēju viegli iemācīties visu par augu uzbūvi. Kādā vasarā mums bija jātaisa herbārijs, visi ziediņi jāizpreperē, jānodala atsevišķi vīrišķie un sievišķie ziedi. Man tāda ņemšanās patika. Tas laikam tāpēc, ka ļoti daudz laika pavadīju pie omammas, kura dzīvoja “tīros” laukos – 5 km attālumā no tuvākā ciemata. Kādreiz viņai bija arī lopi, tā kā zinu visu – no kurienes rodas piens, ka govs ir jāslauc (smejas).

Ja nopietni, tad studiju programma “Vide un ūdenssaimniecība” ir ļoti daudzveidīga. Citreiz varbūt šķiet slikti, ka māca no visa pa bišķītim, bet labums ir tas, ka katrs var atrast to, kas patīk. Ja nepatīk ūdens apgāde un kanalizācija, tad var izvēlēties meliorāciju vai vides aizsardzību, vai pavisam citu virzienu.

Vai par vides inženieri var kļūt tikai cilvēks, kuram ļoti patīk daba?

Noteikti nē. Droši vien ja tas būs mākslinieks, viņam nepatiks, bet ja tas ir cilvēks, kuram patīk kaut kas tehniskāks, tad jā. Turklāt, ja ir „iekšā” liriskā stīga, ka vari daudz rakstīt, tad programma iedod spēcīgu tehnisko bāzi un pēc tam, piemēram, ir iespēja strādāt vides aizsardzības jomā un gatavot ietekmes uz vidi novērtējumus, projektu pieteikumus un pārskatus, izsniegt atļaujas. Cilvēks šeit saprot, ka ūdens vienmēr tecēs no kalna lejā, nevis kalnā augšā un veidot dīķi kalna galā ir neracionāli un ekonomiski neizdevīgi.

Kā juties, uzzinot, ka esi nominēta balvai kā jaunā vides zinātniece?

Es esmu ļoti pieticīga. Man tiešām šķiet – ko tad es? Es jau neko! Visas šīs atzinības un labie vārdi ļauj uz sevi paskatīties nedaudz no malas un tomēr pateikt sev, ka tā jau nav un ka esmu daudz izdarījusi un vēl darīšu. Es jūtu, ka šī ir mana vieta. Zinātne ir tas, ko es vēlos darīt. Šobrīd man aktuālākais pētniecības temats ir siltumnīcefekta gāzes. Tas visā pasaulē ir „karstais topiks”, jo klimata pārmaiņas mēs izjūtam ik uz soļa. Strādāju gan pie datora, gan ar dažādām iekārtām veicam lauku mērījumus. Darbs ārpus telpām man šķiet ļoti vērtīgs, jo tiek ne tikai iepazīta un izpētīta vide, bet arī daudzās teorētiskās zināšanas tiek pielietotas praksē un vides maiņa arī vienmēr atnes daudz ideju jauniem pētījumiem.