PUĶU SPRIGANES SASTOPAMĪBA, IZPLATĪŠANĀS KORIDORI UN IZPLATĪBAS KARSTIE PUNKTI MEŽA AINAVĀ LATVIJĀ (Daugavpils universitāte)
DARBA MĒRĶI UN UZDEVUMI
Latvijā puķu sprigane ir viena no invazīvajām svešzemju sugām ar augstu invāzijas potenciālu. Nesenie pētījumi par sugas dinamiku rāda, ka tā ir samērā bieži izplatīta un ir cieši saistīta ar teritorijas apdzīvotību un upju koridoru. Galvenokārt tas notiek ruderālos biotopos, mitrās ieplakās, grāvmalās gar ceļiem un dzelzceļa malas (Priede 2009). Jaunākie dati liecina par puķu izplatīšanos mežos. Meža ainavā potenciāli iespējama puķu spriganes izplatīšanās mežsaimniecisko darbu laika, pārvietojot sēklas ar mežsaimniecības tehniku. Puķu spriganes izplatīšanās potenciālā riska zonā ir kailcirtes, kur puķu spriganes sēklas var tik ienestas pavasarī ar dubļiem, veicot koku transportēšanas darbus (Čuda et al. 2017).
Pētījuma hipotēze:
Puķu sprigane ir sastopama sugai piemērotos meža masīvos un tās atradnes lokalizējas gar meža ceļu un grāvju tīkliem, un sastopamības intensitāte pieaug vietās ar intensīvu saimniecisko darbību, izcirtumos, meliorācijas sistēmas atjaunošanas vietās
Pētījuma mērķis:
Izvērtēt puķu spriganes sastopamības biežumu meža ainavā, ierīkojot 85 parauglaukumus Latvijas teritorijā. Noskaidrot potenciāli iespējamus invāzijas avotus, auga izplatīšanās koridorus un vektorus. Fiksēt augu koncentrācijas vietas mežos un izvērtēt dabisko meža biotopu apdraudējumu, izplatoties invazīvajam augam. Iegūt sākotnējos puķu spriganes sastopamības datus, sugas atradņu stāvokļa izvērtēšanai un invāzijas intensitātes izvērtēšanai nākotnē.
Šī mērķa sasniegšanai tika izvirzīti sekojoši uzdevumi:
· veikt datu apkopošanu par puķu spriganes izplatīšanās vēsturi, sastopamību Latvijā un aiz tās robežām, izplatīšanās koridoriem, izskaušanas iespējām un profilaktiskiem pasākumiem;
· veikt priekšizpēti, apstiprinot puķu spriganes sastopamības iespējamību meža zemēs Latvijas teritorijā, veicot ekspedīcijas uz dažādiem Latvijas reģioniem;
· veikt riska faktoru atlasi, kas var sekmēt meža spriganes izplatību meža zemēs;
· izmantojot dabas datu pārvaldības sistēmu “Ozols” un kartogrāfisko materiālu atlasīt puķu spriganes sastopamībai piemērotus meža kvartālus visā Latvijas teritorijā;
· aprēķināt statistiski ticamas parauglaukumu datu kopas lielumu, kas ir nepieciešama pētījumam izvirzīto riska faktoru analīzei visā Latvijas teritorijā;
· izmantojot randomizētās datu atlases programmu, veikt pētījumā ietveramo parauglaukumu atlasi;
· veikt atlasīto parauglaukumu apsekošanu un riska faktoru novērtēšanu izvēlēto parauglaukumu transektās;
· veikt iegūto datu apkopošanu, analīzi, izdarīt secinājumus un piedāvāt ieteikumus meža apsaimniekošanas pasākumu ietekmes mazināšanai uz puķu spriganes izplatību;
· pētījuma ietvaros apkopoto informāciju izmantot maģistra darba izstrādē.
IEVADS
Mainīgajos vides apstākļos (klimata izmaiņas, zemes lietošanas veidu maiņa utt.) pasaulē notiek arvien
straujāka veģetācijas transformācija. Tirdzniecības globalizācija, klimata pārmaiņas un tūrisma
pieprasījuma straujais pieaugums ietekmē sugu izplatīšanos pasaulē (Genovesi, 2004; Brauna, 2016).
Latvijā sugu izplatība nav saistīta ar klimata pārmaiņām. Svešzemju sugu izplatību un sastopamību
Latvijā nosaka sugas izcelsme, ekoloģiskās īpatnības un izplatīšanās stratēģijas, kā arī antropogēnie un
sociālekonomiskie faktori (Priede, 2008). Invazīvās (agresīvās, ekspansīvās) augu sugas tiek izplatītas
divos veidos:
1. Dabisku procesu rezultātā – augu sēklas izplatās ar ūdens, vēja vai dzīvnieku palīdzību,
2. Cilvēka apzinātu vai neapzinātu darbību rezultātā (Rusterholz et al., 2014).
Jēdziena invazīvās sugas skaidrojums ir atšķirīgs. Dažādi autori (Genovesi, 2004; Hess, 2019; Sheppard,
2006; Colautti, 2004) dažādās valstīs dēvē šīs sugas par invazīvām vai svešzemju, kā vēl viens variants
latviešu literatūrā tās tiek dēvētas par invazīvām svešzemju sugām (Priede, 2009). Augu aizsardzības
likumā invazīvo augu suga tiek definēta kā “Latvijas dabai neraksturīga suga, kura apdraud vietējās sugas
un to dzīvotnes vai rada ekonomiskus zaudējumus, kaitējumu cilvēka veselībai vai videi”
(www.likumi.lv).
Eiropas Parlamenta un padomes regulā (ES) Nr. 1143/2014, uzsvērts, ka “invazīvas svešzemju sugas ir
viens no galvenajiem apdraudējumiem bioloģiskajai daudzveidībai un attiecīgās ekosistēmas
pakalpojumiem. Invazīvo svešzemju sugu radītais apdraudējums bioloģiskajai daudzveidībai un
attiecīgajiem ekosistēmu pakalpojumiem var izpausties dažādi, tostarp kā spēcīga ietekme uz vietējām
sugām un ekosistēmas struktūru un funkcijām, konkurence par resursiem, slimību pārnēsāšana, vietējo
sugu izspiešana lielās to areāla platībās un sugu sajaukšanās radītas ģenētiskas sekas” (www.eurlex.
europa.eu).
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija informē, ka “invazīvās sugas par nevēlamām un
bīstamām padara fakts, ka tām visbiežāk nav dabisko konkurentu vai ienaidnieku, kas varētu kontrolēt
un ierobežot to izplatību, kā rezultātā invazīvās sugas vidē kļūst par dominējošajām un nomāc vietējās
sugas un netraucēti izplatās arvien plašākās teritorijās” (www.varam.gov.lv). Šobrīd situācija ir
saasinājusies, par to liecina fakti, ka tās invazīvās augu sugas, kuras Eiropā primāri tika atzītas par
nezālēm, pašlaik to agresivitāte palielinājusies (Hess, 2019), kā rezultātā tiek apspiestas vietējās sugas
(Hejda, 2006; Helmisaari, 2010). Vietējās sugas nav ne imūnas, ne rezistentas pret bioloģiskajām
invāzijām (Gaggini et. al., 2019).
Latvijas florā divas trešdaļas no mūsdienās sastopamajām sugām ir kultūrbēgļi, kas no dārziem nokļuvuši
dabā, un pēdējo gadsimtu laikā tīšā vai netīšā veidā tika ievazāti no citām zemēm (Kļaviņš, 2016). Lielākā
daļa no ienākušajām sugām netraucē vietējai ekosistēmai, tomēr atsevišķas sugas, tajā skaitā Impatiens
glandulifera (puķu sprigane) atstāj negatīvu ietekmi Latvijas dabiskajai videi (Priede, 2009; Svilāns,
2003). Vidē svešzemju sugu izplatību nosaka dažādu faktoru mijiedarbība un to vairāk ietekmē
antropogēnie, nekā dabiskie faktori (Erwin et al., 2006).
Latvijā sastopamas 36 invazīvas augu sugas. Pēc Dabas aizsardzības pārvaldes datiem, puķu sprigane
tiek pieskaitīta pie invazīvo sugu saraksta (www.daba.gov.lv).
4
Jebkurai sugai invāzijas ātrums ir atkarīgs no sugas pamatbioloģiskajām īpašībām un vajadzībām,
konkrētāk- vairošanās veida. Puķu sprigane izplatās tikai ar sēklām, kad tās ir nogatavojušās, sēklu
pogaļa atveras un sēklas tiek izšautas, izplatoties 3- 5 metru attālumā (Helmisaari, 2010; Kasperek,
2004). Šis faktors ir kā viens no pamatojumiem sugas ātrai invāzijai. Sprigane sava krāšņuma dēļ tiek
uzskatīta par sociāli pievilcīgu sugu, to raksturo dārzkopju vēlme iegādāties šo augu, kā arī bērniem ir
liela interese spēlēties ar sēklu pogaļām (Helmisaari, 2010).
Impatiens glandulifera neilgi pēc introdukcijas sākotnējā izplatības stadijā bija sastopama galvenokārt
ruderālos biotopos, bet pašlaik suga bieži invadē arī dabiskus un maz pārveidotus biotopus, galvenokārt
upes palienes, izmantojot upi kā migrācijas koridoru, tādā veidā nonākot citās teritorijās (Čuda et. al.,
2015; Elst et al., 2016).
Lai izprastu vispārējo invazīvo sugu situāciju, nepieciešams veikt izvērtēšanu. Neskatoties uz to ka
invazīvo svešzemju sugu problēma ir aktuāla, tās izpētes kopējais līmenis ir samērā zems, apkopojot
iespējamos zaudējumus, ko spēj nodarīt šīs sugas, to ietekme var izrādīties ļoti būtiska (Weber, 2004).
Invazīvo sugu identificēšanai tiek pielietoti dažādi kritēriji, kas veido priekšstatu par sugām (Bunders et
al., 2016). Invazīvās sugas tiek reģistrētas datu bāzēs, (piemēram, NOBANIS datu bāze
www.nobanis.org) tiek veikti arī pētījumi, lai identificētu, noteiktu izplatību un uzzinātu ekoloģiskās
īpašības invazīvajām sugām, bet pētījumi ir fragmentāri un nespēj sniegt pilnvērtīgu priekšstatu par sugu
grupām. Arī pētījumi Latvijā, kas akcentēti uz invazīvo sugu identificēšanu un ietekmes novērtēšanu,
nesniedz pilnvērtīgu priekšstatu par situāciju valsts teritorijā (Garkāje, 2006; Svilāns, 2003).