Basku zemes maģija

Jau skatoties pa lidmašīnas logu, mūs pārsteidza Spānijas ziemeļu daļas zaļums – ja ainavu nebūtu bagātināta ar kalnu grēdām, tad varētu šķist, ka pāris stundu lidojums mūs nav aizvedis nekur tālāk par Latviju.

Arī laika apstākļi, izkāpjot no lidmašīnas, atgādināja Latvijas dienas vasaras izskaņā, debesis apmākušas, bet termometra stabiņš ap +20. Apkrāvušās ar lielajām somām, kāpām autobusā, lai dotos uz pilsētas centru. Pēc 15 minūšu brauciena no lidostas pilsētas nomalē bijām tikušas pilsētas centrā, šķita, ka pilsēta izvietojusies tādā kā ielejā, apkārt vieni vienīgi kalni.  Pirmais, kas patiesi pārsteidza bija arhitekta Frank Owen Gehry viszināmākais arhitektūras šedevrs, iespaidīga izmēra un formas titānā ieskauta celtne – Guggenheim Museum (Gugenheima muzejs), Nerviōn upes krastā – te, Bilbao pilsētā, kas būs mūsu jaunās mājas 3 mēnešu garumā.

Ar metro nokļuvām savā turpmāko mēnešu dzīves vietā – Erandio, industriālā zonā piecu kilometru attālumā no pilsētas centra. Tā kā dzīvokļu īre Bilbao ir diezgan dārga, atradām citu alternatīvu un šos trīs mēnešus īrējām istabu pie kāda spāņa. Studentiem, kas raduši dzīvot kopmītnēs, šāds variants ir pietiekoši apmierinošs.

Jau nākamajā dienā pēc ielidošanas bijām norunājušas tikšanos ar jauno priekšnieci. Kāpām metro un devāmies ceļā. Metro cenas ir līdzīgas mūsu sabiedriskā transporta cenām Rīgā, aptuveni 0.60 Ls par braucienu.

Pēc neilgiem meklējumiem un mazas maldīšanās atradām vajadzīgo ielu un ēku – beidzot tapa skaidrs, kādēļ ik reizi, kad ar priekšnieci komunicējām ar e-pastu starpniecību, viņa sūtīja sveicienus no "saulainajām klintīm" – priekšnieces dzīvesvieta un arī ainavu arhitektūras un eksperimentālo izmeklējumu studija "Atelier de Paisaje" atrodas vienā ēkā, kas, savukārt, atrodas fantastiskā vietā, uz klints ar Biskajas līci "pie kājām" – studijas atrašanās vieta viennozīmīgi liek aizrauties elpai. Jau pirmajā brīdī pēc tikšanās prakses vadītāja un studijas īpašniece radīja patīkamu iespaidu – gudra, inteliģenta sieviete ar savu skatu un attieksmi pret lietām.

Jaunā darba vide arī izskatījās neierasta, ne kā tipisks arhitektūras birojs, bet vairāk kā mākslas studija ar lieliem koka galdiem, kas no vietas noklāti ar dažādiem materiāliem, iespaidīgām, melnām tāfelēm, kas izveidotas uz vienas no studijas sienām, un iespaidīgu klāstu ar grāmatām – studijas bibliotēku. Viss tikai melni baltos toņos, kas papildināti un siltināti ar koka motīva iesaistīšanu interjerā.

Pirmajā prakses nedēļā mums vairāk vai mazāk bija jāiepazīstina priekšniece ar sevi, savām ģimenēm, hobijiem, interesēm un lietām, kas mūs iedvesmo – iedvesmas avotiem. Tādā veidā viņa centās mūs iepazīt, uzzināt un izprast savus jaunos darbiniekus, lai beigās pēc 3 mēnešu kopīga darba nav jāsecina, ka vienīgais, ko viena par otru zinām ir vārds.

Jau pirmajā dienā, priekšniece mums teica, ka tas, ko mēs darīsim, mums jāizvēlas pašām, bet rezultātā viņa vēlas redzēt ko paliekošu, un darbošanās procesā vēlas redzēt mūsu radošo garu, iniciatīvu un ieinteresētību tajā, ko darām – nekādu robežu, iespēja brīvi "lidināt" domas un realizēt kādu no mūsu idejām. Sākumā jutām apmulsumu un nelielu šoku par to, ka mums dota nosacīta brīvība darbošanās procesā, bet jau ar jaunās nedēļas sākumu sākām ģenerēt idejas mūsu nelielajam projektam studijas "Atelier de Paisaje" dārzā.

Pēc darba pie un ar idejām un prezentējot tās priekšniecei, nonācām pie pieciem pamata darbiem, kas jāpaveic esot praksē: sākt veidot ziemas dārzu, piešķirt jaunu "elpu" urbānajam sakņu dārzam, ar iespējamajiem līdzekļiem ienest studijā valdošo auru un noskaņu arī ārtelpā, izveidot ārtelpas un iekštelpas instalācijas, dokumentējot savu darbošanos izveidot žurnālu un uzņemt īsfilmu par šo laiku, kuru pavadījām praksē.

Tā rezultātā sanāk, ka 3 mēnešu laikā paspējām būt gan dārznieces, rūpējoties par augiem un sakņu dārzu, gan dārza dizaineres, izstrādājot nākotnes vīzijas "Atelier de Paisaje" urbānajam dārzam, gan interjera dizaineres, veidojot instalācijas un ideju skices ziemas dārzam, gan filmu veidotājas amatieru līmenī, gan dokumentētājas, veidojot žurnālu, un beigu beigās pat savā ziņā reportieres, kas pārstāvēja studiju mākslas konferencē "IRUN factory", kurā ar savu darbību iepazīstināja vairākas nevalstiskās, mākslinieciskās organizācijas. Esot Irun pilsētā, kas robežojās ar Franciju, izmantojām iespēju pāriet robežu un nogaršot kādu franču konditorejas brīnumu, pirms došanās atpakaļ.

Rezultātā secinājām, ka arī mazi darbi prasa lielu atdevi! Šī bija lieliska iespēja savas idejas no "lidojošām" domām, aizvest līdz reālām un uzskatāmām lietām, kaut idejas nebija pārgalvīgas un projekti milzīgi, tomēr tā ir lieliska sajūta, kad Tu kaut nelielam, bet savam projektam esi klāt diendienā, un sākot ar "A" spēj tikt līdz "Z". Priekšniece iemācīja vienmēr pajautāt sev, "kāpēc" Tu dari tā, kā dari.. to, ko dari, jautāt un atbildēt "kāpēc?". Ir vienkārši aizbraukt uz jaunu valsti, citu vidi un darīt to, ko Tev liek, bet ja Tev jautā: "Kāpēc Tu to dari?" vai atbilde ir: "Jo man tā liek?". Šī prakse priekš mums bija liels ieguvums, mēs darījām lietas, ko vēlamies, nevis to, ko kāds mums liek darīt, ļāvāmies radošajam garam, jo neviens to nenoslāpēja, nebaidījāmies kļūdīties, jo neviens mūs par kļūdām nenosodīja, sapratām, ka var mīlēt darbu, ja Tu mīli to, ko Tu dari, sakārtojām domas un ieguvām pārliecību par sevi un savām spējām, jo prakses vadītāja ne mirkli nešaubījās par to, ko mēs darām, lai gan tajā pašā mirklī, vienmēr bija atvērta mūsu neskaidrajiem jautājumiem. Jūtam, ka mūsu ceļš ar studijas "Atelier de Paisaje " vadītāju noteikti vēl krustosies mūsu profesionālās izaugsmes jautājumos – tuvākā vai tālākā nākotnē.

Bet Erasmus prakse nesastāv no darba dienām vien, brīvdienas ir iespēju dienas – apskatīt pilsētas, baudīt kultūru, iepazīt cilvēkus, redzēt vairāk un nedaudz tālāk. Nedēļas nogales veltījām Bilbao iepazīšanai un apskatei – tai ir skaista viduslaiku vecpilsēta, bet šķiet neizdzēšamā atmiņā būs palicis Gugenheima muzejs un viss ap to, gan iespaidīgā, 13 metrus augstā kucēna statuja, kas veidota no ziediem, gan aptuveni 9 metrus augstā zirnekļa skulptūra, kas apstrādāta ar bronzu un spoguļbumbu konstrukcija pie paša muzeja, šis modernā arhitektūra ar tai piederošajiem eksterjera elementiem ir tiešām fascinējoša.

Runājot par ikdienu un sadzīves lietām, kas šobrīd ir vis spilgtāk atmiņā, tad jāsaka, ka pirmais ir prātā vienmēr uz ielām neskaitāmie spāņi, kas malko kafiju vai vīnu, neatkarīgi no diennakts laika. Lielveikali tādi paši kā pie mums, bet te vēl atsevišķi un ļoti daudz bija dārzeņu un augļu veikali, jāsaka, ka tie mums ļoti patika, jo attiecīgi no sezonālā piedāvājuma varēja nopirkt augļus ļoti lēti, piemēram, 2 kilogramus nektarīnu par 1 eiro. Tāpat interesati šķita tas, ka visi mazie veikali ap pusdienlaiku slēdzas ciet uz pāris stundām, jo tad spāņiem bija siesta, jeb laiks, kad viņi atpūšas. Noteikti jāmin fakts, ka spāņi ir nesteidzīgi un bieži kavē, mazāk uztraucas pretēji latviešiem. Ļoti liels prieks ir par iegūtajiem draugiem – gan amerikāņu, gan spāņu draugi, kuri parādīja vismaz mazu daļu viņu kultūras un paņēma mūs savā paspārnē!

Kad bija pagājis pus laiks no perioda, kas jāpavada praksē, devāmies nelielā ceļojumā uz Spānijai piederošo salu Vidusjūrā – Maljorku! Tas bija lieliskas, pozitīvu iespaidu pilns piedzīvojums ar iespēju oktobra izskaņā atgriezties vasarā. Izbaudījām jūras slimības "priekus" neticami zilajā Vidusjūrā, noķērām pa kādam karstam saules staram pludmalē, apskatījām arhitektūras objektus, par kuriem stāstīts mākslas vēstures stundās un nobaudījām lielisku spāņu tradicionālo ēdienu – Paella. Lidojumu uz Spānijas mājām ieplānojām caur Madridi, ja jau reiz esam tikušas tik tālu, valsts galvas pilsēta arī ir jāredz! Pilsēta milzīga, metro tīkls kā Morzas ābece un apkārt nepārtraukta kustība, burzma un steiga. Protams, apskatījām ievērojamākos arhitektūras objektus, arī Madrides karalisko botānisko dārzu, un neskaitāmas Plazas (Laukumus), bet to pilsētas burvību atrast neizdevās, kas zina, varbūt mēs, meitenes no mazās Latvijas, nespējam uztvert lielpilsētas burvību, bet Spānijas galvaspilsētā ir būts!

Tu vari būt izcils skolas solā vai savā ierastajā vidē un vietā, bet kāds Tu esi tad, kad viss ierastais mainās un ir jāiemācās pieņemt pavisam atšķirīga kultūra un cita vide? Erasmus ir lieliska izdevība par to pārliecināties, iespēja pilnveidoties.

Nevajag baidīties redzēt tālāk un plašāk, doties izzināt vietas un lietas arī pāri reālām un iedomu robežām, nedrīkst baidīties pieņemt izaicinājumus – kad tad, ja ne tagad!

Renāte Grietiņa un Ivita Biksīte ( R&I) LIF AAP 5. kurss