Pārlekt uz galveno saturu

Izdota grāmata par Pēteri Birkertu - socioloģijas un psiholoģijas pamatlicēju Latvijā

11. novembrī, Lāčplēša dienā, LLU Sudraba zālē norisinājās Ināras Leikumas monogrāfijas “Pēteris Birkerts: Es laižu savus darbus pasaulē” atvēršanas svētki. I. Leikuma iepazīstināja klātesošos ar grāmatu un tās tapšanas procesu, kā arī iedvesmoja ikvienu klātesošo iepazīties ar Pētera  Birkerta sasniegumiem un devumu zinātnei.

Ideja par grāmatas rakstīšanu LLU Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes (ESAF) vieslektorei Inārai Leikumai jau radusies pirms vairākiem gadiem. Tad gan tā bija pavisam savādāka: autore vēlējusies radīt jaunu grāmatu vispārējā psiholoģijā, analizējot Pētera Birkerta – psiholoģijas pamatlicēja Latvijā - idejas kontekstā ar mūsdienu aktualitātēm un sevis pašas uzkrāto pieredzi. Sākotnējā ideja ieguva pavisam citu veidolu brīdī, kad I. Leikuma aptvērusi, cik milzīgu darbu mantojumu P. Birkerts atstājis zinātnei un cik maz par to zina sabiedrībā un zinātnieku vidū.

Grāmatas atvēršanā Ināra Leikuma atzina, ka darbs pie grāmatas bijis sarežģīts. Apmeklējot bibliotēkas, secinājusi, ka par P. Birkertu sabiedrība ir aizmirsusi, tādēļ izjutusi īpašu misijas apziņu, lai atgādinātu visiem, ka latviešu vidū ir bijis izcils cilvēks un darba vīrs, kurš devis milzīgu ieguldījumu sociālo zinātņu attīstībai Latvijā.

P. Birkerts dzimis 1881. gadā Zemgalē Jaunsvirlaukas pagastā. Pēc pamatizglītības apgūšanas 1902. gadā ieguva tautskolotāja tiesības. 1906. gadā P. Birkerts pārcēlās uz Ameriku un līdz 1911. gadam Valparaiso universitātē studē jurisprudenci ( 1907-1911). Ieguvis zinātnisko grādu un strādāja par advokāta palīgu Čikāgā, bet pēc tam Kolumbijas Universitātē Ņujorkā papildināja savas zināšanas filozofijā, socioloģijā un psiholoģijā. 1912. gadā P. Birkerts atgriežas Latvijā, bet, saasinoties politiskajai situācijai, 1917. gadā emigrē uz Krieviju, kur Maskavas Sabiedrisko zinātņu Sociālistiskajā akadēmijā tiek ievēlēts par profesoru un lasa kursu sociālajā psiholoģijā. 1920. gadā P. Birkerts atgriežas Latvijā un divdesmitajos gados tiek sarakstīti  galvenie darbi, un aizsākas plašākā P. Birkerta darbības joma - folkloras vākšana, krāšana un apkopošana. Ar 1940. gadu atsākas viņa profesionālās aktivitātes. 1940. gadā viņš tiek uzņemts Rakstnieku savienībā, no 1945. gada līdz aiziešanai pensijā 1953. gadā, kā arī P. Birkerts strādājis par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku Folkloras institūtā.

I. Leikuma, apjaušot P. Birkerta sarakstīto mantojumu, nonākusi pie atziņas, ka mūsdienu cilvēki nemaz nemāk tik ātri runāt, kā P. Birkerts prata rakstīt. 20. gadsimta 50. gadu sākumā viņš pats izveidojis savu zinātnisko darbu sarakstu: „Pavisam esmu uzrakstījis: 25 grāmatas kopskaitā ar 8342 lappusēm, apmēram 521 iespiedloksni, vairāk kā 80 zinātnisku žurnālu un avīžu rakstus, kopumā ap 100 iespiedlokšņu, 1600 lpp.  apjomā, manuskriptos iespiedgatavas man ir 8 grāmatas, kopumā ap 240 iespiedloksnēm, ap 3840 lpp., visi mani pastrādātie zinātniskie darbi, kvantitatīvo aspektu vērā ņemot ir 361 iespiedloksne, jeb 13 776 lapaspuses.”

Monogrāfijas atvēršanā ESAF dekāne Andra Zvirbule atklāja, ka šis īpašais notikums ir pirmais, kurš ievadīs fakultātē vairāku nozīmīgu jubileju atzīmēšanu – Latvijas simtgadi, fakultātes 50 gadus un ekonomiskās augstākās izglītības 150 gadu jubileju.

„Kad Ināra pirmo reizi pie manis atnāca un pastāstīja, ka esot kaut ko uzrakstījusi un interesējās par fakultātes iespējām grāmatas publicēšanā, es nesapratu par kādu apjomu ir runa un cik „liels” ir Pētera Birkerta vārds. Iespējams, labi vien ka tā viss notika un nepaspēju nobīties. Līdz grāmatas izdošanai gāja kā pa kalniem un lejām, taču vienmēr centos atcerēties paša P. Birkerta vārdus: „Tad, kad nevar kā grib, tad vajag gribēt, kā var!””, stāsta A. Zvirbule, kuru grāmatas autore I. Leikuma dēvē par grāmatas krustmāti.

A. Zvirbule aicināja visus palūkoties uz P. Birkerta mantojumu ne tikai no zinātnes viedokļa, bet arī praktiski pielietojamajiem aspektiem, un nodēvēja viņu par latviešu Freidu. P. Birkerta daiļradē atrodami apraksti par 29 skaistu sieviešu elementiem, 51 skūpsta veidiem un 20 skūpstu grupām, kas apstiprina faktu par tikumiskās audzināšanas aktualitāti jau pirmskara Latvijā.

„P. Birkerta darbu apskats un analīze ļauj raksturot autoru kā talantīgu un radošu cilvēku, atbildīgu un godīgu zinātnieku, kura pētnieciskā darbība risinājusies socioloģijas, psiholoģijas, filozofijas un tautas folkloras apzināšanas jomā. P. Birkerta devums nav pietiekami novērtēts, tas prasa rūpīgu izpēti, analīzi un rezultātu atspoguļojumu Latvijas zinātnes vēstures kontekstā”, stāsta I. Leikuma.

Jāpiebilst, ka monogrāfijas izdošana ESAF nav nejaušība vai sakritība, jo jau 2004. gadā toreizējā Sociālo zinātņu fakultātē, kura šobrīd iekļauta ESAF, dibināja P. Birkerta vārdisko stipendiju, kuras mērķis bija popularizēt viņa zinātnisko devumu un atbalstīt izcilus studentus. Stipendiju vēl joprojām var saņemt studenti, kuri ir aktīvi gan sabiedriskajā dzīvē, gan veiksmīgi aizstāvējuši studiju darbus, kā arī veikuši pētījumus socioloģijā.

Stipendijas laureāte Lāsma Dobele, kas šobrīd ir LLU Komunikācijas un mārketinga centra vadītāja, monogrāfijas atvēršanā atzina, ka ir pateicīga par savulaik piedāvāto iespēju iegūt P. Birkerta stipendiju, kas palīdzēja finansiāli būt nodrošinātai studiju laikā un vairāk laika veltīt mācībām un zinātnei. “Liels paldies grāmatas autorei, kura laikmetā, kad sociālās zinātnes netiek īpaši atbalstītas, uzņēmās šo ne vieglo darbu un aktualizēja ļoti nozīmīgus jautājumus. P. Birkerta darbs tiek turpināts caur mums – viņā vārdā nosauktās stipendijas laureātēm, no kurām četras strādājušas universitātes sabiedrisko attiecību un komunikācijas jomā un turpinājušas rakstīšanas darbu LLU publiskajos izdevumos un portālā.  Lai spēks un iedvesma turpināt vēl rakstīt!” novēl stipendiāte L. Dobele grāmatas autorei I. Leikumai.

P. Birkerta stipendiju saņēmušas: Dina Bite – 2004. gadā,  Lāsma (Līcīte) Dobele – 2005. gadā, Sandra (Šteinerte) Grigorjeva  - 2006.gadā, Lana Janmere – 2007. gadā, Ilva Zvilna – Štrāla – 2008.gadā un 2009.gadā, Evita Ruliete – 2010.g., Ilvija (Gaidukoviča) Melne – 2011. gadā, Ilze Balgalve – 2012. gadā, Elīna Vārtukapteine- 2013. gadā un Evija Otaņķe - 2014. gadā.

Autore Ināra Leikuma izsaka pateicību visiem, kas piedalījušies grāmatas tapšanā – P. Birkerta dēlam Gunāram Birkertam par morālu un finansiāli atbalstu, LLU ESAF dekānei Andrai Zvirbulei par lielu organizatorisku atbalstu un ieinteresētību, kā arī recenzentiem – profesorei Birutai Slokai un asoc. profesoram Gunāram Ozolzīlem par ieteikumiem, teksta redaktorei Ingai Slokai par profesionālo attieksmi pret tekstu un pacietību, Valsts Kultūrkapitāla fondam par finansiālu atbalstu darba tapšanas gaitā, kā arī ģimenei, īpaši dēlam Tomam Leikumam par atbalstu tehnikas jautājumos, kā arī Aijai Taimiņai par iedvesmojošu gaisotni, bet īpaša pateicība Pēterim Birkertam – grāmatas galvenajam un patiesajam varonim.

ESAF dekāne Andra Zvirbule grāmatas atvēršanas svētku noslēgumā visus klātesošos motivēja: “Ja tu nevari būt adata, tad esi diegs, jo tāpat kā diegu, tā arī sociālās zinātnes ir grūti pārraut un to pierādījis savos darbos ir gan P. Birkerts, gan jaunizdotās monogrāfijas autore I. Leikuma!”

Pievienots 14/11/2016