Pārlekt uz galveno saturu

Latvijas un LLU 100 kopīgie gadi jeb garās vēstures īsais stāsts

Latvijas un LLU kopīgais stāsts 100 gadu garumā ir stāsts par spēju vienmēr doties uz priekšu. To veidojuši cilvēki, kuri tic augstākajai izglītībai un zinātnei kā sabiedrības vērtībai un kuru sirdīs Latvijas Lauksaimniecības akadēmijai un Latvijas Lauksaimniecības universitātei vienmēr būs īpaša vieta. Kāds ir šis kopīgais stāsts? Ielūkosimies ar vienu mazu acs kaktiņu vēstures līkločos!

Lielas cerības un lielas vilšanās

Kad Latvijai vēl nebija gads un tā tikai mācījās spert savus pirmos soļus, 1919. gada vasarā Rīgā, jaundibinātās Latvijas Augstskolas sastāvā atdzima Lauksaimniecības fakultāte un tika izveidota Veterinārmedicīnas fakultāte. Lauksaimniecības fakultātes absolvents Jānis Bergs, kurš kļuva par pirmo tās dekānu, ar domubiedriem to radīja no jauna – ar jauniem mācībspēkiem un studiju programmām. Un galvenais – latvisku vidi. Lai gan Latvijas Satversme vēl nebija pieņemta, latviešu valoda bija dzīva augstskolā.

Kad Latvijas dzimšanas dienas kūkā 1920. gada novembrī tika iedegta otrā svece, Lauksaimniecības fakultātē jaunizveidotās mežkopības nodaļas docenti un lektori nolasīja pirmās lekcijas meža zinībās. Tas bija sākums Meža fakultātei, kas gan uz savām kājām nostājās krietni vēlāk.

Bieži vien jaunās valstīs notiek Brīvības cīņas, kurās sava brīvība un neatkarība ir jāaizstāv. LLU „Brīvības cīņas” 20. gs. 30. gadu beigās nebūt nelīdzinājās tām, kādās latvieši, aizstāvot neatkarīgu Latviju, iesaistījās 1918., 1919. gadā, Otrā pasaules kara laikā vai mūsdienās 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. Mums brīvību un savas mājas, ja tā varētu izteikties, uzdāvināja: 1938. gada 23. decembrī jaunu LLU dzīves grāmatu sāka rakstīt Kārlis Ulmanis, kurš kā Valsts un Ministru prezidents izsludināja likumu „Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas Satversme”.

Brīdī, kad Latvijas neatkarība sāka grūt kā kāršu namiņš un visa dzīve tika ierauta Otrajā pasaules karā, mēs bijām ieguvuši jaunas mājas Jelgavas pilī, mums bija pirmais rektors Pāvils Kreišmanis (vēlāk Kvelde), divās fakultātēs – Lauksaimniecības un Mežsaimniecības – studijas sāka jaunie studenti Jelgavā. Diemžēl ne uz ilgu laiku. Jelgavas pils karā tika nopostīta un jaunā Lauksaimniecības akadēmija atgriezās Rīgā.

Vēl šodien ar Drosmes un cilvēcības velobraucienu maija beigās pieminam akadēmijas drosmīgos cilvēkus, kuri karā palīdzēja līdzcilvēkiem. It īpaši asistents Jānis Āboliņš, kurš, lai glābtu kolēģus Vecaucē, 1941. gadā devās 70 km braucienā ar velosipēdu no Jelgavas uz Auci. Izmantojot vācu valodas zināšanas, viņš centās atbrīvot divus apcietinātos kolēģus. Vienu no nāvei nolemtajiem – mācību un pētījumu saimniecības "Vecauce" vadītāju Paulu Dermani – viņam izdevās glābt. J. Āboliņš ir kā simbols visiem, kuru vārdus pat nezinām un kuri tāpat veica lielākus vai mazākus varoņdarbus.

Otrais pasaules karš no dzīves šķīra miljoniem cilvēku. Ironiski, LLU jeb tajā laikā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas dzīvē tas ienesa jaunu sākumu. 1944. gadā sākās LLU un Veterinārmedicīnas fakultātes kopīgais ceļš un tai pievienojās arī divas jaunas fakultātes – Lauksaimniecības mehanizācijas un Lauksaimniecības tehnoloģijas un mājturības.

 

Akadēmijas zīmola dzimšana

Padomju gadi valstī aizritēja vienā – okupācijas – zīmē, kas ienesa savas korekcijas arī universitātē. Taču mēs turpinājām attīstīties, un tieši šis ir laiks, kad universitāte Jelgavā nostiprināja vārdu „akadēmija”, ko cilvēki asociēja ne vien ar augstākās izglītības iestādi, bet ar kvalitatīvas izglītības zīmolu un augstu atpazīstamību. Akadēmijā zināšanas ieguva daudzi tautsaimniecības nozarēs nodarbinātie, it īpaši tie, kuri strādāja Latvijas lauku labā.

Brīdī, kad Latvijas lauksaimniecībā ienāca kolhozi, kas solīja gaišu nākotni, un nauda zaudēja vērtību desmitkārtīgi, akadēmijā tika dibinātas jaunas fakultātes - 1947. gadā nodibināja Zemes ierīcības fakultāti, 1948. gadā nodibināja Hidromeliorācijas fakultāti un Pārtikas tehnoloģijas fakultāti, 1949. gadā izveidoja Mežtehnikas un Zootehnikas fakultātes.

Kad Latvija kā brīva valsts piedzīvoja savu drūmāko laiku, bet padomju vara sludināja lopkopības un rūpniecības uzplaukumu, akadēmija patiesi turpināja augt: 1966. gadā nodibinājām Kvalifikācijas celšanas fakultāti un 1968. gadā - Lauksaimniecības ekonomikas fakultāti.

Par spīti tam, ka pavasara atkušņi Padomju savienībā bija beigušies un iestājies sastingums, attīstījās akadēmijas kultūras dzīve un dzima jaunas tradīcijas, kuras saglabājušās līdz pat mūsdienām. Gadu pirms cilvēka izkāpšanas uz Mēness, Jelgavas pils pagalmā pirmo reizi iejāja zinību vīrs Azemitologs. 1968. gads kļuva par pirmo, kurā jaunuzņemtie studenti draudzīgā cīņā apliecināja savu piederību akadēmijai un fakultātei. Turklāt 1971. gadā Imatrikulācijas laikā jaunie studenti sāka stādīt piemiņas kokus Jelgavas pils parkā un mācībspēka Edvīna Feldmaņa vadībā novembrī pirmo reizi notika stafetes skrējiens“Lāpa”.

Vēlāk brīvības vēsmās 1984. gadā paspējām izveidot Lauksaimniecības celtniecības fakultāti. Taču 80. gadu vidū mēs piestājām ar savas saimes audzēšanu un pievērsāmies daudz svarīgākiem darbiem, iesaistoties Atmodas laika aktivitātēs. Mācībspēki aicināja studentus piedalīties Baltijas ceļā, organizēja autobusus, neatļauti uzvilka Latvijas karogu Jelgavas pils pagalmā un vēlāk piedalījās barikādēs. Neatkarības vējš neatstāja vienaldzīgos ne studentu, ne darbinieku vidū.

 

Turpinājums seko

Tomēr 1990. gadā, kad Latvija atjaunoja savu neatkarību, mēs ilgi nesapņojām brīvības un neatkarības sapni, bet atrotījām kreklu līdz elkoņiem un reformējām savu darbību, apvienojām fakultātes un dibinājām Kārļa Ulmaņa stipendiju programmu izciliem studentiem. Galu galā ar nopietnām iekšējām cīņām 1991. gadā nomainījām savu nosaukumu, atsakoties no tik ierastā un mīļā akadēmijas vārda un kļūstot par Latvijas Lauksaimniecības universitāti, kas mums bija pelnīts pagodinājums un augstāka statusa iegūšana.

1991. gadā mēs sākām saprast, kas ir demokrātija uz savas ādas un izveidojām galvenās lēmējinstitūcijas - Konventu un Senātu. Visi lēmumi turpmāk tika pieņemti koleģiāli diskutējot un balsojot.

Kad Positivus vēl nebija piedzimis un Prāta vētra sāka iekarot savas pirmās nopietnās skatuves, 1992. gada novembrī LLU ierībināja pirmās Studentu dienas. Turpmākos divdesmit gadus studentisko toni Latvijā noteica Jelgava, jo Studentu dienas pulcēja visus studentus neatkarīgi no viņu piederības augstskolai.

Laikā, kad Latvija nosvinēja neatkarības atjaunošanas desmitgadi un visa pasaule bija iekāpusi jaunajā tūkstošgadē, mēs 2001. gadā izveidojām divas jaunas fakultātes - Informācijas tehnoloģiju un Sociālo zinātņu. Pārmaiņas bija uzņēmušas nepārtrauktas attīstības gaitu, un, kad Latvija cerīgi lūkojās uz iestāšanos ES un NATO, mēs studiju piedāvājumā arī skatījāmies plašāk uz visu Latviju. Tautsaimniecības nozares “dzīvesvietai” vairs nebija nozīmes un tā pārkāpa lauku un lauksaimniecības robežas.

Gadu desmitiem mums klātesoša bijusi Latvijas valsts pirmā prezidenta, demokrātijas vērtību aizstāvja Jāņa Čakstes ģimene, bet 2006. gadā universitātes un J. Čakstes likteņi savijās vēl ciešāk, jo ar viņa ģimenes un īpaši mazmeitas Annas Justīnes Čakstes-Rolinsas atbalstu tika dibināta Jāņa Čakstes vārdā nosauktā stipendija LLU studentiem.

Īpašas vēsmas LLU ienesa 2012. gads, kad uzstājīgs LLU vīru kora “Ozols” dziedātājs Modris Ziemelis pēc vairāku gadu meklējumiem Mediņu ģimenes arhīvos atrada Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas himnu „Mēs mīlam tevi, zeme dārgā, svētā”, ko komponists Jēkabs Mediņš sarakstījis 1940. gadā, bet kas kara un patriotisko vārdu dēļ nekad nebija piedzīvojusi savu pirmatskaņojumu, taču izdzīvojusi. LLU Aulā tā izskanēja tikai pēc 72 gadiem, kad LLU Konvents 2012. gada 19. oktobrī to apstiprināja kā oficiālo LLU himnu.

Vēstures pārsteigumi turpinājās, un leģendārs LLU jaunāko laiku vēsturē kļuva 2013. gads, jo visiem rektora Jura Skujāna vadībā bija iespēja iekāpt laika mašīnā – ja vēl 2009. gadā svinējām universitātes 70 gadu jubileju, tad 2013. gadā tā jau bija 150 gadu jubileja. Laika mašīnu iedarbināja mūsu īpašā „degviela” - precīza vēsturisko faktu izpratne. Apzinājāmies, ka universitātes saknes ir daudz senākas, nekā tās, kas dzītas Jelgavā, un lauksaimniecības augstākajai izglītībai sākums meklējams Rīgas Politehniskajā institūtā, kas arī uzskatāms par visas universitātes idejisko sākumu.

 

Pasaules plašajos ceļos

Laiks pēc 150 gadu jubilejas nosvinēšanas mums deva jaunu attīstības atspērienu, jo kļuvām atvērti ne vien Latvijas studentiem, bet ikvienam citas valsts studentam, un savu nākotnes izglītības ceļu saskatījām dabas resursu ilgtspējīgā izmantošanā un tehnoloģijās. Kamēr Latvija svinēja Aspazijas un Raiņa jubilejas un gatavojās savai simtajai gadadienai, mūsu saime paplašinājās, iegūstot jaunus zinātniskos institūtus – Dārzkopības institūtu Dobelē un Agroresursu un ekonomikas institūtu Priekuļos - un Bulduru Dārzkopības vidusskolu Jūrmalā. Bet Latvijas simtajā gadā LLU neaizraujas ar svinībām un padarīja vienu no svarīgākajiem desmitgades darbiem - lai mēs nepazustu ārvalstnieku tulkojumos, pilnveidojām savu starptautisko nosaukumu un turpmāk angļu valodā esam atpazīstami kā “Latvia University of Life Sciences and Technologies”.

Ko LLU ir ieguvusi Latvijas simts gados? Daudz! Svētkos neskaitīsim absolventus, zinātniskās publikācijas un piesaistīto finansējumu. Skaļāk par cipariem runā studenti, kuri savu Alma mater dēvē par Latvijas Labāko universitāti.

Līdz Latvijas divsimtgadei mums sasniedzamas daudzas virsotnes. Iespējams, vēl nevarēsim savu karogu iespraust Himalaju kalnu grēdā jeb pasaules 100 prestižāko augstskolu vidū, bet nekas nav neiespējams. Tāpat kā pirms 200 gadiem neatkarīga Latvijas valsts bija tikai nereāls sapnis, arī mums – LLU – nereālākie sapņi jāsāk pārvērst realitātē.

Pievienots 16/11/2018