Pārlekt uz galveno saturu

Zinātnes Vēstnesis: Ar universitātes fizisko un garīgo "temperatūru" viss ir kārtībā

Attēla autors: No LLU arhīva

Turpinot laikrakstā "Zinātnes Vēstnesis" uzsākto sarunu ciklu ar augstāko izglītības iestāžu vadītājiem, akadēmiķis Ojārs Spārītis uz sarunu aicināja LZA akadēmiķi, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes rektori, profesori, Dr. oec. Irinu Pilveri. Ar intervijas autora atļauju, pārpublicējam universitātes mājaslapā pilnu intervijas tekstu, kas oriģināli lasāms Zinātnes Vēstneša 30. oktobra numurā.

Ojārs Spārītis (O.S.): Kad nesen braucu pāri Lielupes tiltam kopā ar viesiem no Vācijas, kas ar sajūsmu uzlūkoja pilsētas panorāmu, kurā tik lieliski iekļaujas un tomēr mērogu ziņā dominē Frančesko Bartolomeo Rastrelli projektētā hercoga Ernsta Johana Bīrona rezidence. Jūsu kā rektores darbības pirmajā periodā izdevies saņemt finansējumu šīs arhitektūras pērles fasādes, logu un jumta remontam tādā apmērā, ka šobrīd par pils vizuālo tēlu nebūs jāuztraucas ilgāku laiku. Kā ir ar šajā pilī ievietotās augstskolas fizisko un garīgo "temperatūru"? Cik vitāla ir jūsu vadītā augstskola? Cik atbilstoša mūsu reģiona darba tirgum ir Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) sniegtā izglītība?

Irina Pilvere (I.P.): Mēs universitātē lepojamies ar savu galveno celtni – Jelgavas pili, kurai šogad svinējām 285 gadu jubileju. Tā kļuvusi par mūsu universitātes simbolu, un visi, kas ierodas universitātē, – gan studenti, gan ārvalstu mācībspēki, gan zinātnieki, gan tūristi – visi priecājas par šo kultūrvēstures pieminekli. Tāpēc ir tik ļoti svarīgi, ka, pateicoties ZM bijušajai vadībai, ministram J. Dūklavam, valsts sekretārei D. Lucauai, VARAM vadībai izdevās piesaistīt Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta projektu "Jelgavas pils energoefektivitātes nodrošināšana" (EKII-1/1).

Kad 2015. gadā vērsāmies pie Kultūras ministrijas, kuras pārziņā ir kultūrvēsturiskie pieminekļi, un Jelgavas pils ir lielākais no tiem visā valstī, saņēmām atteikumu jebkādam risinājumam. II pasaules kara laikā tā bija sagrauta, atjaunošana notika 20. gadsimta 50. gadu beigās. 2014. gadā, kad mani ievēlēja par rektori, pils jau bija tiešām bēdīgā stāvoklī, to nevarēja uzskatīt par ērtu un patīkamu darba vietu ne universitātē strādājošajiem, ne studentiem. Tāpēc bija vairāki izaicinājumi – vispirms atrast iespēju pils sakārtošanai un pēc tam to izdarīt.

Domāju, ikviens var piekrist, ka vienkāršāk uzcelt objektu no jauna, nevis remontēt kultūrvēsturisku pieminekli, kad katra darbība jāsaskaņo ar dažādām institūcijām. Sākot veikt darbus atbilstoši projektam, atklājās arī dažādi defekti, un bija nepieciešamas izmaiņas plānotajās aktivitātēs. Turklāt arī Covid-19 pagarināja projektu realizāciju, kas ievilkās piecu gadu garumā – no 2016. līdz 2020. gadam.

Priecājos, ka esam tikuši galā ar teju neiespējamo misiju, taču projekta uzraudzība turpinās, un mums jāsasniedz plānotie energoefektivitātes rādītāji. Turklāt zināms, kādas pagājušajā ziemā bija energoresursu cenas. Kopumā varam būt priecīgi, ka to paveicām par salīdzinoši zemām izmaksām. Šobrīd jūtamies labi savā galvenajā studiju un zinātnes objektā, arī mūsu studenti ir priecīgi, ka viņiem ir iespēja studēt tieši mūsu universitātē un ikdienas gaitās būt Jelgavas pilī.

Tādējādi ar universitātes fizisko un garīgo "temperatūru" viss ir kārtībā. To liecina arī studējošo skaits, kas nostabilizējies tuvu 3800 studējošajiem. Salīdzinot ar līdzīgām universitātēm kaimiņvalstīs, pirms 10 gadiem mums visiem bija ap 4000 studentu, taču šobrīd Vitauta Dižā Universitātes Lauksaimniecības akadēmijā ir ap 1500 studējošo, bet Tartu Dzīvības zinātņu universitātē – zem 3000.

Joprojām esam Latvijā ceturtā lielākā universitāte, turklāt viena no četrām zinātņu universitātēm Latvijā. Mūsu galvenais uzdevums ir šo statusu saglabāt arī nākotnē. Mums ir ļoti svarīga misija sagatavot nepieciešamos speciālistus dažādām svarīgām tautsaimniecības nozarēm, to attīstībai. Veicam nozīmīgus pētījumus, lai bioekonomikas nozarēm nodrošinātu risinājumus, kā pārvarēt jaunos Eiropas zaļā kursa izaicinājumus. Neapšaubāmi dažādo politisko dokumentu nosacījumi liks mainīt sapratni, pieeju un praktisko rīcību visās bioekonomikas nozarēs strādājošajiem.

Esam priecīgi, ka mūsu absolventi ir pieprasīti darba tirgū, par ko liecina IZM rīkotā Latvijas augstskolu un koledžu absolventu monitoringa dati. Jelgavā augstāko izglītību ieguvušie starp zinātnes universitāšu absolventiem Latvijā uzrāda visaugstāko nodarbinātības līmeni un spēj sev nodrošināt labi atalgotu darbavietu jau gada laikā pēc augstskolas beigšanas. LBTU ik gadu absolvē nepilns tūkstotis jauno absolventu, kas veido aptuveni 6% no visiem augstākās izglītības iestāžu absolventiem Latvijā. Viņi paši atzīst, ka iegūtā izglītība un studiju laika pieredze ir vieni no galvenajiem iemesliem veiksmīgai profesionālajai karjerai. Turklāt absolventu viedokļiem ir objektīvs pamatojums – tieši Jelgavā augstāko izglītību ieguvušie uzrāda visaugstāko nodarbinātības līmeni starp lielākajām universitātēm un ir nodrošinājuši sev labi atalgotas darba vietas gada laikā pēc universitātes absolvēšanas. LBTU absolventi vienu vai divus gadus pēc studijām ir nodarbināti 91,2% gadījumos.

Vislabāk darba tirgū klājas lauksaimniecības virziena absolventiem (lauksaimniecība, mežsaimniecība un veterinārmedicīna), kuri ir nodarbināti 91,9% gadījumu. Viņiem seko inženierzinātņu, ražošanas un būvniecības virziena absolventi, kuru nodarbinātības līmenis ir 90,5%, un dabaszinātņu, matemātikas un informācijas tehnoloģiju virziena absolventi, kuri nodarbināti 88% gadījumu. Monitorings arī liecina, ka LBTU absolventi nopelna būtiski vairāk nekā vidējā alga valstī. Visaugstākie vidējie ienākumi ir lauksaimniecības virziena absolventiem (17 550 eiro), izglītības virziena beidzējiem (17 011 eiro) un inženierzinātņu, ražošanas un būvniecības virziena absolventiem (16 847 eiro).

O.S.: Mana paaudze atceras un sarunvalodā lieto apzīmējumu Latvijas Lauksaimniecības akadēmija. Pirmskara paaudze pazina šo Viestura piemiņas pilī 1939. gada 3. jūlijā atklāto izglītības iestādi kā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju. Gandrīz jau bijām pieraduši arī pie Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) nosaukuma. Kā šajā gandrīz 300 gadu senajā ēkā sadzīvo vēstures laikmeti ar mūsdienīgu izglītības saturu? Vai jaunais nosaukums atspoguļo Latvijas tautsaimniecības nozaru sistēmisko veselumu un sekmē augstskolas atpazīstamību?

I.P.: LBTU izglītība Latvijā ir unikāla – daļa no studiju programmām nav apgūstamas citās universitātēs. Tikai Jelgavā pieejama augstākā izglītība veterinārmedicīnā, ainavu arhitektūrā, mežzinātnē, lauksaimniecībā, pārtikas tehnoloģijā, pārtikas kvalitātē un inovācijās, lauksaimniecības inženierzinātnē un kokapstrādē. Arī citu jomu studiju programmas lieliski papildina šīs unikālās jomas, jo, no vienas puses, tās sniedz vispārējas zināšanas konkrētajās jomās, bet, no otras puses, studentiem dod zināšanas arī ar bioekonomikas nozarēm saistītajās jomās. LBTU studiju saturs būtiski atšķiras no citu augstskolu piedāvājuma ar līdzīgiem nosaukumiem, jo regulārās sarunās un sadarbībā ar darba devējiem kursu saturā vairāk uzmanības veltīts praktisko iemaņu un kompetenču attīstībai. Savukārt ikgadējās darba devēju aptaujās universitāte noskaidro, kādi speciālisti nepieciešami darba tirgū.

Darba devēji jeb uzņēmumu profesionāļi regulāri piedalās studiju programmu izvērtēšanā un aktualizēšanā atbilstoši jaunumiem nozarē. Studentiem tiek organizētas mācību ekskursijas uz uzņēmumiem, piemēram, SIA "Salaspils siltums", Rīgas HES, SIA "ABB" ražotne Rīgā, SIA "Electrum" energoefektivitātes centrs, AS "Latvijas Valsts meži" u. c. Tāpat tiek nodrošināta prakse uzņēmumos, lai prasmes iegūtu īstā darba vidē. Neviena studiju programma nerodas tāpat vien – tas ir rezultāts ciešai sadarbībai, kurā gan augstskola, gan darba devēji rada kopīgas idejas, nosaka nozaru attīstības tendences un to, kādas zināšanas, prasmes un kompetences nepieciešams apgūt. Tas liecina par nepārtrauktu attīstību un iespēju studentam būt lietas kursā par izvēlētajā nozarē notiekošo, teorētiskās zināšanas apgūstot universitātē, bet praktiskās iemaņas – reālā darba vidē.

Universitāte attīstās, tāpēc arī universitātes Konvents 2022. gada 18. maijā pieņēma lēmumu par universitātes nosaukuma maiņu un noteica universitātei trīs stratēģiskās specializācijas jomas – lauksaimniecības, meža un veterinārās zinātnes (kuras vienā vārdā saucam par biozinātnēm), inženierzinātnes un tehnoloģijas, kā arī sociālās zinātnes. Jaunais universitātes nosaukums – Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte – precīzāk atspoguļo to, ko darām ikdienā gan studijās, gan pētniecībā. LBTU darbība augstākajā izglītībā un pētniecībā saistīta ar dabas resursu inovatīvu un ilgtspējīgu izmantošanu, kas arvien pieaugošo klimata pārmaiņu kontekstā kļuvusi par universitātes identitātes kodolu. Lai gan savas vēsturiskās attīstības pirmsākumos universitātē bija pārstāvētas tikai divas nozares – lauksaimniecība un mežsaimniecība – šodien esam daudznozaru universitāte, tādējādi saglabājot un cienot vēsturi un tradīcijas (šogad atzīmēsim lauksaimniecības augstākās izglītības 160 gadadienu). Protams, sabiedrībai vēl pie jaunā nosaukuma ir jāpierod.

Studentiem jaunais universitātes nosaukums patīk, jo universitātes vārda maiņa ieguva Studentu pašpārvaldes gada balvu nominācijā "Gada notikums 2022". Joprojām skaidrojam sabiedrībai, arī nozaru organizācijām, kāpēc universitātes Konvents pieņēma šādu lēmumu – jo vienas nozares atspoguļošana nosaukumā neatbilda mūsu universitātes darbības jomām. Studentiem un absolventiem ir svarīgi, lai iegūtā izglītība netiek saistīta tikai ar lauksaimniecību vien. Tas ir bijis ilgāks process, lai pie šāda lēmuma un tā ieviešanas mēs nonāktu, bet virziens ir pareizs, to ar laiku atzīs visi. Varam vilkt paralēles, piemēram, ar Liepājas Universitāti, kurai kādreiz nosaukumā bija pedagoģijas joma.

Nosaukuma maiņa ļāva universitātei mainīt un pilnveidot universitātes zīmolu. LBTU grafiskā identitāte ir cieši saistīta ar LLU grafisko identitāti, esot tās ilgtspējīgs turpinājums. LBTU emblēmā un logotipā saglabāts LLU emblēmas un logotipa centrālais elements – "U" burts –, kura vienu malu rotā grafiska labības vārpa, bet otru – egles formas atainojums. Tādējādi godinām savas universitātes pirmsākumu (lauksaimniecības un meža simbolus), tos papildinot ar tehnoloģijas simbolizējošiem elementiem, kas iekļauti emblēmas un logotipa centrā. Universitātes emblēmā saglabājām zaļos un dzeltenos zelta toņus. Par iepriekš lejasdaļā atainotajiem ozola zariem ar zaļajām lapām un brūnajām zīlēm atgādinās jaunās emblēmas augšdaļā izvietotā latvju zīme "ozoliņš".

Pašreizējā universitātes nosaukuma maiņa ir jau ceturtā tās kā autonomas augstskolas vēsturē. Pirmo reizi tas norisinājās 1944. gadā, kad jaundibinātā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija tika pārdēvēta par Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju. 1991. gadā tā kļuva par LLU, bet 2018. gadā Senāts pieņēma lēmumu par universitātes nosaukuma maiņu starptautiskajā vidē – toreizējo "Latvia University of Agriculture" nomainīja "Latvia University of Life Sciences and Technologies".

O.S.: Jums pašai ir ļoti universāla un ļoti pieprasīta izglītība ar specializāciju agrārajā un reģionālajā ekonomikā. Jūsu kā ekonomistes pieredze dažādos amatos manuprāt ļoti loģiski ir vedusi pa karjeras kāpnēm uz šo vienīgo un tāpēc galveno augstskolu, kuras izglītības un zinātniskās darbības nozares aptver lauku ekonomikas vajadzību izpēti un Latvijas zemes bagātību apsaimniekošanas zināšanu un prasmju ieguvi. Zināšanas un pieredze jums noteikti palīdz vadīt universitāti tās trīs galvenajos specializācijas virzienos: biozinātnēs, inženierzinātnēs un sociālajās zinātnēs. Iepriekšējo tēzi izsaku kā pāreju pie jautājuma: kā pēdējos 30 gados ir mainījušies Latvijas tautsaimniecības virzieni un mērķi, kuru identificēšana ir modernas zinātnes un izglītības uzdevums? Kā augstskola pati spējusi mainīties līdzi straujajam tehnoloģiju attīstības tempam, lai nodrošinātu moderno tautsaimniecības nozaru pieprasījumu pēc adekvāti sagatavotiem speciālistiem?

I.P.: Universitātes darbība ir cieši saistīta ar pārmaiņām tās pārstāvētajās nozarēs. 1991. gadā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas notika arī visaptveroša zemes reforma, kad zemi īpašumā atguva agrākie īpašnieki. Tajā laikā īpašniekiem nebija sapratnes par to, ko un kā ražot, kā pārdot. Šobrīd gan lauksaimniecībā, gan mežsaimniecībā ir notikušas milzīgas izmaiņas. Lauksamniecība mūsu valstī strauji attīstījusies pēc iestāšanās ES, un no apmēram 60000 saimniecību, kas saņem tiešos maksājumus, apmēram trešdaļa ir konkurētspējīgas saimniecības, kas izmanto jaunākās tehnoloģijas, iegūst augstas ražas. Pie mums nāk mācīties paši saimnieki vai viņu bērni, un mums jāspēj iedot jaunākās, nozarei aktuālākās zināšanas. Tāpēc mums ir mācību un pētījumu saimniecības – "Vecauce", "Pēterlauki", "Mušķi", kurām jāiet līdzi laikam. Uz "Vecauci" brauc audzēkņi pat no profesionālajām skolām, jo skaidrs, ka prakses iespējas privātās saimniecībās ir ierobežotas. Pēdējos gados ap universitāti esam koncentrējuši arī profesionālo izglītību lauksaimniecības jomā, lai varētu saskaņot un nodrošināt pēctecību dažādu līmeņu studiju programmās. No 2017. gada universitātē iekļauts SIA "Bulduru tehnikums" un no 2022. gada – Malnavas koledža.

Mums ir svarīga nepārtraukta studiju programmu pilnveide atbilstoši nozares vajadzībām, ārvalstu un zinātnisko institūtu ekspertu ieteikumiem, kā arī darbaspēka tirgus pētījumu rezultātiem. Pašlaik ļoti aktuāli kļūst pētījumi lauksaimniecības jomā, jo 2019. gadā pieņemtā Eiropas zaļā kursa politika un daudzās stratēģijas, piemēram, "No lauka līdz galdam", "ES Biodaudzveidības stratēģija 2030", "ES augsnes stratēģija 2030", "Jaunā ES meža stratēģija 2030" un citas, izraisa dažādus izaicinājumus tieši bioekonomikas nozarēm. Lauksaimniecība un meža nozare apsaimnieko 85% no Latvijas produktīvās zemes, kas ir mūsu valsts galvenais dabas resurss. Tāpēc šī resursa efektīva un ilgtspējīga izmantošana ir viens no LBTU zinātnieku izpētes objektiem. Šajā jomā esam izveidojuši arī publiski pieejamu modeli (bioekonomika.lbtu.lv), kur interesanti var izpētīt zemes izmantošanas dažādās funkcijas un pašvaldību sniegumu zemes izmantošanā. Līdzīgi pieejama arī informācija par Latvijas Bioekonomikas stratēģijas 2030 īstenošanas aktualitātēm.

Runājot par universitātes spēju iet līdzi pārmaiņām, LBTU ļoti rūpīgi vērtē pieprasījumu – gan valstij un nozarēm nepieciešamo, gan potenciālo studentu intereses. Programmu piedāvājums tiek nepārtraukti rūpīgi pilnveidots un attīstīts. Otrs virziens ir efektivitāte. Covid-19 gadi un energoresursu krīze daudz iemācīja saistībā ar attālināta studiju procesa organizāciju, gan saistībā ar infrastruktūras objektu apsaimniekošanu un pārvaldību.

Paralēli īstenojam vairākus digitalizācijas projektus, lai pilnveidotu studiju un zinātniskās darbības iespējas. Svarīga ir arī starptautiskā darbība un atpazīstamība, jo konkurence virza uz pārmaiņām. Universitāte aktīvi strādā, lai modernizētu infrastruktūru. Tas nepieciešams gan energoefektivitātes jomā, gan nodrošinot mūsdienīgu studiju un zinātnes vidi. Tāpat būtiski ir dažādi zinātnes un pētniecības projekti, kas ļauj mūsu zinātniekiem jēgpilni strādāt, praktiski palīdzēt nozares uzņēmējiem, veidojot starptautiskās sadarbības tīklus un vērtīgu zināšanu un pieredzes apmaiņu.

O.S.: Man bērnībā bija sapnis par mežsaimniecības specialitātes apgūšanu, bet humanitārās intereses ņēma virsroku. Ar lauku vidi, dārzu vai mežu jūtos organiski saistīts. Daļa taisnības teicienā, ka katrā latvietī sēž zemnieks. Katrs mūsu ar dabas resursiem unikāli bagātās un zaļās zemes iedzīvotājs spēj izjust dabu kā savas mājas. Kāds ir mūsdienu IT, MI un citu tehnoloģiju lutinātais jaunais cilvēks, kurš kā students ver LBTU durvis nolūkā apgūt ar zemes produktu ieguvi saistītu augstāko izglītību? Vai viņš atšķir miežus no kviešiem, vai interesi par profesiju nenomāc domas kā ar tehnoloģiju palīdzību piespiest dabu pakļauties un gūt peļņu bez zemes mīlestības?

I.P.: Jaunie cilvēki mainās, jo mainās paaudzes. Pašlaik augstskolā ienāk "Z" paaudze, un mums jāzina, ka katrai paaudzei piemīt konkrēts attieksmju, uzvedības un motivācijas kopums. Jāprot sadarboties un rast pareizo pieeju jauniešiem, kuri ātri māk atrast pareizo informāciju, nevis to zināt. Viņi ir gatavi daudz ko mainīt šajā pasaulē, viņi domā ekoloģiski un raizējas par cilvēces ietekmi uz vidi. Domāju, ka viņi pat ir lielāki "dabas patrioti", nekā bijām mēs – iepriekšējās paaudzes. Jāņem vērā mūsdienu tendences un ieradumu maiņa. LBTU studentu skaits ir salīdzinoši stabils, katru gadu uzņemam ap 1200 jauno studentu, jo sagatavojam Latvijas tautsaimniecības nozarēm nepieciešamus speciālistus mūsu unikālajās – meža, lauksaimniecības, veterinārmedicīnas, ainavu arhitektūras – jomās. Gatavojam arī speciālistus informācijas tehnoloģijās, inženierzinātnēs, ģeodēzijā, kas ir jaunas studiju programmas. Pie mums nokļūst ļoti dažādi jaunieši, cits turpina lauksaimniecības profesionālo izglītību, cits vēlas attīstīt ģimenes saimniecību un uzņēmējdarbību, ejot vecāku pēdās, cits izvēlēto jomu sāk iepazīt tikai universitātē. Nav viena pareizā ceļa, svarīgākais ir interese un centība, kā arī gribasspēks kļūt par augstas raudzes profesionāli.

Lai padarītu studiju procesu pievilcīgāku, izglītojam arī pasniedzējus. Covid-19 ātri piespieda iemācīties tehnoloģijas. Mums ir gan studiju programmu pilnveides projekti, gan arī digitalizācijas projekti, kuru īstenošanas laikā ieviešam dažādus digitalizācijas risinājumus ikdienā. Taču mūsu priekšrocība ir tā, ka mums ir arī IT studiju programmas, tādējādi šajā jomā ir iespējas dot studentiem visu jaunāko. Esam pat izveidojuši virtuālās realitātes klasi, kur zinātnieki veic pētījumus, kā bioekonomikas nozarēm izmantot digitālās tehnoloģijas (piemēram, viedie bišu stropi un lauksaimniecības dzīvnieku uzvedības novērošanas sistēmas). Esam izveidojuši jaunu studiju programmu bakalaura un maģistra studiju līmenī – "Ģeoinformātika un tālizpēte" –, jo bez tehnoloģiju zināšanām nevar iztikt neviena nozare.

Pašlaik veidojam Eiropas studentu karti – būs vienalga, kurā valstī vai augstskolā atrodas students. Caur šo karti būs pieejami ne tikai augstskolas pakalpojumi, bet arī norēķinu priekšrocības. Protams, MI izraisīs jaunus izaicinājumus, viss būs atkarīgs no pasniedzēju kvalifikācijas, lai uzdotu pareizos jautājumus, kur atbilžu meklēšanai nepietiks ar MI. Tas arī attiecas uz jautājumu, vai jaunie studenti atšķir miežus no kviešiem. Atšķir, bet viņi to māk izdarīt, pielietojot jaunākās tehnoloģijas.

Jau minēju, ka mūsu absolventi ir ļoti pieprasīti darba tirgū, turklāt tie ir atalgoti labāk nekā citu augstskolu absolventi, tomēr liels izaicinājums ir studējošo atskaitīšana. Tai ir daudz dažādi iemesli, bet galvenie no tiem – studentu vājās zināšanas matemātikā, fizikā, ķīmijā un studentu vēlme uzsākt darba gaitas jau studiju laikā, līdz ar to nepietiek laika studijām. Tas vienmēr ir skumji, jo izglītoti profesionāļi ir Latvijas galvenais ekonomikas attīstības potenciāls un mūsu universitāte ir fokusējusies tieši uz to.

O.S.: Savulaik Šveices Zinātņu akadēmijā pieredzēju situāciju, kurā Eiroparlamenta deputāts no Vācijas un Šveices juristi mēģināja pierādīt, ka lauksaimnieka tiesības audzēt un realizēt ģenētiski modificētu kultūru produktus ir tikpat dabiski kā aizstāvēt savas cilvēktiesības. Zinu, ka ES likumdošana nepieļauj ģenētiski modificēto kultūru audzēšanu. Taču vai ar ĢMO nav tāpat kā ar MI? Tā ienākšana un kļūšana par mūsu dzīves daļu ir nenovēršama. Audzēt ĢMO kultūras ir viena lieta, bet ko par to perspektīvi māca LBTU?

I.P.: Jautājums par ĢMO nav vienkāršs, un zinātnieki par to vēl strīdas. Tas ir liels izaicinājums, kurā ir daudz tehnoloģisku un ētiskas dabas aspektu. LBTU tam pievēršam uzmanību, jo tas, ka kādi procesi ir ļoti sarežģīti un neērti, ir jo īpašāks signāls tam, ka joma ir svarīga, par to jāinteresējas, tā jāpēta.

Sabiedrībai jāzina patiesas un godīgas atbildes uz tās interesējošajiem jautājumiem par ĢMO. Tāpat svarīgi šajā jautājumā iedziļināties visiem produktu aprites cikla dalībniekiem, lai godīgi izturētos pret patērētāju tiesību aizsardzības, pārtikas drošības un godīgas konkurences nosacījumiem. Varu droši apgalvot, ka tas ir plašs pētniecības virziens, kas nākotnē ieņems arvien lielāku lomu. Latvijā kopš 2007. gada ir spēkā "Ģenētiski modificēto organismu aprites likums", līdz ar to par šo jautājumu mēģinām sniegt studentiem vispusīgu informāciju.

Manuprāt, MI ar ĢMO nevar salīdzināt. MI var palīdzēt ar idejām vai iegūt daudz informāciju īsā laikā, bet cilvēkam jābūt gudram un radošam, lai izmantotu MI savās interesēs. Tā nav ar ĢMO – tas var radīt ievērojamus riskus dzīvajai dabai.

O.S.: Šajā sarunā mēs nespēsim izrunāt visus mani interesējošos jautājumus, bet dažus es vēl tomēr vēlētos uzdot. Bez agrokultūru audzēšanas potenciāla visos laikos viens no Latvijas lielākajiem resursiem ir mežs. Jūsu vadītās augstskolas Meža un vides zinātņu fakultātē (MVZF) studenti apgūst zināšanas un prasmes būt ne tikai par mežkopjiem – praktiķiem, bet arī par mežu kultūru selekcijas, ekoloģiskās aizsardzības un meža resursu pārvaldības un realizācijas speciālistiem. Kā ir ar studentu iespēju praktizēties mežkopības un citās specializācijas nozarēs? Cik plaša ir augstskolas sadarbība ar nozaru industriju vai šaurāka profila specialitāšu uzņēmumiem? Cik sagatavots darbam savā nozarē pēc diploma saņemšanas ir jaunais speciālists?

I.P.: Šī noteikti ir viena no mūsu prioritātēm, tas ietver vairākus darba virzienus. Mūsu studiju programmas lielākoties ir profesionālas ievirzes, un prakse tajās ir nozīmīgs posms, kas ļauj studentiem ieraudzīt zināšanu praktisko pielietojumu un iepazīt darba vidi.

Ņemot vērā meža nozares augošo prestižu un ievērojamo lomu Latvijas ekonomikā, kā arī pēdējos gados veiktās dažādās izglītojošās aktivitātes, piemēram, "Mežs ienāk Jelgavā", meža nozares izglītība ir pieprasīta un studentu skaits ir augošs.

Meža nozarē līdzīgi kā lauksaimniecībā – nozares organizāciju pārstāvji veido Padomnieku konventu fakultātē un stratēģiju, kā labāk sagatavot nākamos absolventus. Visas prakses notiek "Meža pētīšanas stacijā", kas pieder uz pusēm LBTU un LVMI "Silava". Turklāt Latvijā ir tādi izcili meža nozares uzņēmumi kā AS "Latvijas Valsts meži" un AS "Latvijas Finieris", ar kuriem universitātei izveidojusies cieša un mērķtiecīga sadarbība.

Katru gadu meža nozarē ienāk nepilns simts jauno speciālistu, ko sagatavojam Jelgavā. Līdzīgi strādā arī citas fakultātes – Padomnieku Konvents izveidots arī Veterinārmedicīnas fakultātē, cieša sadarbība ar nozari ir gan ainavu arhitektiem, būvniekiem, inženieriem, IT un citās jomās.

Tā kā studiju programmās būtisku daļu veido prakses, jaunais speciālists darbam savā nozarē ir labi sagatavots. Regulāra ir parādība, ka studenti jau strādā savā specialitātē vēl pirms diploma iegūšanas. Jau iepriekš minēju, ka varam lepoties ar augstiem absolventu nodarbinātības rādītājiem. Tie nav tukši mārketinga saukļi. Tā ir realitāte.

O.S.: LBTU var lepoties ar pilnīgi jaunu un advancētu Veterinārās medicīnas klīniku, kura ieguvusi gan jaunu ēku un modernu aprīkojumu, gan spējusi izaudzināt un piesaistīt izcilas kvalifikācijas mācībspēkus un veterināros speciālistus. Uzmanīgi sekojot, kā no "pet-pacientu" ārstniecības klīnikas pastāvēšanas pirmajos gados tā kļuvusi par starptautisku veterinārmedicīnas centru ar īpašu specializāciju zirgu ķirurģijā. Redzu ceļu, kā zinātniskā pētniecība zooloģijā un veterinārās ārstniecības pakalpojumi pamazām kļuvuši par LBTU biznesa inkubatoru kā precedents arī citām augstskolai tipiskām un peļņu sološām nozarēm, piemēram, pārtikas tehnologiem. Kur vēl saredzat augstskolas iespējas attīstīt ekonomiski izdevīgus pakalpojumus, veikt maksas pētījumus vai ražot nišas produktus?

I.P.: Ar mērķtiecīgu darbu veterinārmedicīnas jomu izdevies pacelt starptautiskā līmenī. Tāds potenciāls ir arī pieminētajiem pārtikas tehnologiem, kuri ir 100% vadošie šīs nozares zinātnieki nacionālā līmenī. Veterinārmedicīnas fakultātes klīnika un Pārtikas jomas zinātniskās laboratorijas ir labākās Baltijas valstīs, kas sniedz lielas iespējas mūsu zinātniekiem. Studenti gūst iespēju praktizēties klīnikā un reālās laboratorijās. Tas nav plaši zināms, bet lielākā daļa pārtikas produktu, ko ražo Latvijā, ir mūsu zinātnieku un uzņēmēju sadarbības rezultāts vai tos radījuši fakultātes absolventi, kas Jelgavā ieguvuši nepieciešamās zināšanas un prasmes darbam nozarē. Šobrīd pārtikas tehnologu kompetenci novērtējušas Centrālāzijas un Kaukāza valstis, kurās īstenojam dažādus projektus un attīstām jaunas programmas pārtikas inovācijās. Ar vairākām Uzbekistānas augstskolām esam izveidojuši dubulto diplomu programmas, un tās sūta savus studentus mācīties pie mums. Viņi bijuši Jelgavā, redzējuši mūsu materiāltehnisko bāzi pārtikas zinātnē, Pārtikas institūtā izveidotās pilotražotnes, kas ļauj radīt un testēt visdažādākos pārtikas produktus, un pilnībā uzticas mūsu mācībspēkiem. Savukārt Veterinārmedicīnas fakultātē ir lielākais ārvalstu studējošo skaits, turklāt no Eiropas valstīm. Pirmie ārvalstu absolventi jau atgriezušies savās mītnes zemēs un kļuvuši par pieprasītiem speciālistiem. Mūsu studiju procesu no līdzīga procesa ārvalstīs atšķir tas, ka šeit jaunajiem veterinārārstiem iespējams praktizēties veterinārajā klīnikā, bet citās Eiropas valstīs tas nav iespējams.

Par nišas pakalpojumu, kam ir starptautisks attīstības potenciāls, uzskatām ainavu arhitektūru, kas savulaik kā studiju nozare veidota Ziemeļeiropas valstu pieredzē un kurā izglītību Latvijas teritorijā var iegūt tikai Jelgavā. Cilvēku vēlme pēc skaistas, sakārtotas un funkcionālas vides pieaug arvien straujāk, un tas turpināsies. Latvijā ir daudz degradētu teritoriju, ko esam saņēmuši mantojumā no iepriekšējās sistēmas. Šodien Latvijā grūti atrast pašvaldību, kas nebūtu vērsusies pie mūsu universitātes ainavu arhitektiem, lai kopīgi veiktu savu teritoriju plānošanu. Turklāt, zinot Eiropas zaļā kursa mērķus un vēlmi saglabāt bioloģisko daudzveidību, ainavu arhitektiem pavērusies plaša darbības fronte.

O.S.: Viens no augstskolas lielajiem specializācijas virzieniem ir sociālās zinātnes. Taču bez zinātnes pastāv arī sociālā un pedagoģiskā prakse. Viesojoties Jelgavā, vienmēr esmu patīkami iepriecināts ar augstskolas draudzīgo atmosfēru, ko veido cilvēciskā mācībspēku un studējošo saskare, kultūras dzīve, radošās aktivitātes. Mans draugs profesors Viesturs Kreicbergs šarmē studentus ar ģitāras spēli un kopīgu dziedāšanu. Ar kādiem paņēmieniem jūsu pedagogiem izdodas izveidot tik sinerģisku mācību un prakses, zinātniskās pētniecības, kultūras un sadzīves attiecību modeli, par ko jūs var apskaust citas augstskolas?

I.P.: Paldies par skaisto mūsu universitātes gara raksturojumu! Iespējams, būsiet vīlies atbildē, jo atklāti teikšu – nav tādu mērķtiecīgi vērstu paņēmienu, plānu vai rīku, ar kuru palīdzību veidojam iekšējo kultūru. Tā nav mākslīgi radīta. Tā ir īsta, patiesa, gadu desmitiem veidojusies un nāk līdzi kā tradīcija no iepriekšējām mācībspēku un studentu paaudzēm. Pareizais atslēgvārds te ir cilvēcība. Mums vissvarīgākais ir cilvēks un viņa vērtības, bet statuss, amats un pat sasniegumi seko tikai pēc tam. Šādu attieksmi izjutu no saviem profesoriem, kad kā studente mācījos Jelgavā, un tādu cenšos noturēt attiecībās ar saviem studentiem.

Kad runājam ar pirmo kursu studentiem, stāstām, ka Jelgava ir vieta, kur iegūt izglītību, diplomu, kas apliecinās zināšanas, un diploma pielikumu, kur ikviens varēs ieraudzīt nopelnītos vērtējumus. Šī ir universitātes misijas daļa, kas neatšķir mūs no citām augstskolām. Īpaši aicinām viņus aizdomāties, ka atšķirībā no citām augstskolām mūsu universitāte ļauj ikvienam iegūt milzīgu, neredzamu pievienoto vērtību savām studijām – pieredzes bagāžu, kas neierūmēsies nevienā bagāžas nodalījumā. Tikai katram pašam tas jāpiepilda.

Tāpēc mērķtiecīgi esam saglabājuši kora, deju, studentu teātra tradīcijas, nodrošinām bezmaksas sporta iespējas, veicinām studējošo pašpārvalžu darbību, atbalstām studentu organizētos pasākumus – gan jaunas idejas, gan noturam pasākumu tradīcijas ar vairāku desmitgažu vēsturi. Mēs ļaujam viņiem augt ne tikai kā profesionāļiem, bet arī kā cilvēkiem. Ļoti bieži ir tā, ka arī mēs kā mācībspēki iesaistāmies studentu rīkotajās aktivitātēs un tajā brīdī kļūstam cilvēciskāki viņu acīs. No profesoriem un zinātniekiem "pārvēršamies" par Irinu, kura savulaik kā studente sapņoja par dejotājas karjeru deju kolektīvā "Kalve", vai Viesturu, kurš dzied un spēlē ģitāru. Starp citu, Kalves dejošanas tradīcijas ir dzīvas un aktīvas vēl joprojām un lepojamies ar A grupas deju kolektīvu savā universitātē. Kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi, mēs nebaidāmies kopā ar saviem studentiem kļūt nenopietnāki, izkāpt no ierastajiem "mācībspēka – studentu" attiecību rāmjiem. Turklāt mums ir mazākas studentu grupas, kas ļauj iepazīt gandrīz visus savus studentus, atcerēties viņu vārdus un reizi pa reizei lekciju noslēgumā vienkārši parunāt par dzīvi.

Viens būtisks aspekts šajā jomā ir tradīcijas. Ne velti Jelgavu sauc par Latvijas studentu pilsētu. Studentu balss Jelgavā ir sadzirdēta, un studentu gars ir jūtams ik uz soļa. Jelgavas pils ir mājvieta studentiem, te mīt dzīvīgums un enerģija. Lielais studentu skaits ļauj uzturēt spēcīgas interešu izglītības tradīcijas. Aktīvi darbojas Studējošo pašpārvalde un Studentu klubs. Universitātes gadskārtējie un tradicionālie pasākumi, kuros iesaistās plašs studentu loks, veido un apliecina LBTU identitāti, kam ir nozīmīga vieta Jelgavas dzīvē. Līdztekus tam lielu lomu spēlē arī macībspēki, kuri ir savas jomas izcili profesionāļi, zinātnieki, kā arī sirdī talantīgi pedagogi. Cilvēki, kuriem ir pedagoga aicinājums un talants, mīl jaunatni ar visām tām blaknēm, ko jaunieša tēls nes līdzi. Viņi sadzīvo gan ar slinkumu, gan ar citām prioritātēm, kā tas studentu gados mēdz būt, bet galvenais – viņi ierauga talantus, viņi prot raisīt interesi par nozari un virzīt uz mērķi, kas studentam neviļus kļūst par aicinājumu. Process, kad no pirmkursnieka studiju laikā izaug jaunais zinātnieks vai uzņēmējs, ir aizraujošs un nes lielu gandarījumu visiem.

O.S.: Pabeigsim mūsu sarunu ar apļa kompozīcijas paņēmienu un jautājumu: vai un kā Jelgavas kā Kurzemes hercogistes galvaspilsētas, hercogu rezidences un ievērojamu Jelgavas aristokrātu, zinātnieku, literātu, mākslinieku un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju vēsture reflektējas studentu un mācībspēku apziņā? Vai jums ir sajūta, ka vēstures "pēdai", kā šodien moderni sacīt, ir jelkāda nozīme personības piederības un pēctecības sajūtas veidošanā? Man ir svarīgi noskaidrot, kā universitāte no visas Latvijas uzņemtajos studentos audzina mīlestību pret savu zemi, cieņu pret tās pagātni un atbildību par tās nākotni?

I.P.: Mūsu zeme ir mūsu cilvēki. Ja veidojam cieņpilnas, sirsnīgas un atvērtas attiecības ar cilvēkiem, mīlestība pret mums un zemi rodas dabiski, nepiespiesti un ārpus oficiālo studiju programmu sasniedzamo rezultātu robežām. Tas ir stāsts nevis par speciālista, bet par cilvēka augšanu.

Ikvienam iesaku izbaudīt sajūtas, kādas piedzīvo pirmkursnieki mūsu Azemitologa svētkos, kuri šoruden norisinājās jau 56. reizi, vai kuri tumšā novembra vakarā ap Jelgavas pili skrien stafeti "Lāpa", kas šogad norisināsies 51. reizi. Jums vajadzētu redzēt, kā mainās studentu attieksme, kad viņi saprot – tā nav vienkārša ālēšanās vai skriešana. Tā ir tradīcija, kas ar neredzamām saitēm vieno viņus ar visiem pagātnes un nākotnes studentiem. Mūsu mācībspēku misija ir to ziņu un jēgu nepārtraukti stāstīt un nest līdzi, kas līdz šim veiksmīgi izdevies. Protams, Jelgavas pils, universitātes galvenā ēka, ar savu bagāto vēsturi universitātes laika ritējumam piešķir vairāku gadsimtu dimensiju. To cenšamies uzturēt dzīvu caur Jelgavas pils muzeju, kur kaut reizi bijis ikviens mūsu students. Samērā liels ir viņu izbrīns, kad muzeja vadītāja ekskursijas laikā pavēsta par pilī dzīvojošajiem hercogiem un pat Francijas karali vai kad viņiem ir iespēja ielūkoties hercogu kapenēs. Tad vēsture no grāmatām kļūst par realitāti, un ir patiesi interesanti vērot studentu reakcijas.

Savukārt atbildība pret nākotni ir visās mūsu studiju programmās iekodētā jēga un galvenais uzdevums, ko īstenojam. Dabas resursu ilgtspējīga izmantošana ir universitātes stratēģijas studiju un pētniecības vadmotīvs.

Mums ir vaļā visas pasaules durvis un iespējas, jo īpaši jauniešiem, kuri dzimuši un auguši brīvā Latvijā, ar neierobežotām iespējām izglītoties, piekļūt vispusīgai informācijai, ceļot, darīt to, kas patīk un interesē. Šādos apstākļos mīlestība pret savu valsti un zemi nav pašsaprotama, līdz tai ir jānonāk, izprotot savas dzimtas, novada un valsts vēstures procesus, savu lomu valsts attīstībā (protams, arī ģeopolitiskais konteksts nav mazsvarīgs).

Manā ieskatā cieņu pret savu zemi un valsti un atbildību par tās nākotni universitāte var dot, strādājot vairākos virzienos. Pirmkārt, nodrošinot starptautiski konkurētspējīgu augstāko izglītību. Mūsu universitātes augstākās izglītības diplomam jābūt ne mazāk vērtīgam kā citās valstīs iegūtajam, tam jābūt atslēgai uz karjeru ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām. No tā nav jābaidās, jo tas ir vienīgais pareizais ceļš. Šādi labi izglītoti cilvēki varēs nodrošināt Latvijas ekonomikas transformāciju un izaugsmi.

Otrs virziens – palīdzīga roka studiju laikā, lai pēc tam jaunais speciālists var atrast savu vietu Latvijā. To veicina gan studentu iesaiste zinātniskajā darbā, gan ciešā sadarbība ar uzņēmējdarbības vidi. Patriotisms un cieņa rodas no cieņpilnas attieksmes – kad cilvēks atradis savu vietu, kad gūst savu profesionālo piepildījumu un vienlaikus redz, ka valstij un Latvijas ekonomikai viņš ir vajadzīgs.

Treškārt, lauksaimniecība ir latviskā dzīvesziņa un izsenis bijis valsts labklājības pamats. Gudri stāstot mūsu vēstures stāstu, savijot kopā ar tradīcijām un mūsdienu plašajām iespējām, universitātes studentos tiek iesēta cieņpilnas un ticības pilnas attieksmes sēkla. Kas no tās izaugs, atkarīgs no daudziem apstākļiem.

Cieņu pret pagātni plašākā kontekstā tiecamies radīt savulaik iedibinot divas stipendiju programmas "Jāņa Čakstes stipendiju" un "Kārļa Ulmaņa stipendiju". Lai tām pretendētu, studentiem jāīsteno zinātniski pētniecisks darbs par pirmās Latvijas Republikas laiku. Tādējādi veicinām mūsdienu jauniešu izpratni par novadnieku darbību, to paustajām idejām, kā arī pašu studentu pārstāvēto nozaru vēsturisko attīstību. Stipendiju konkursos nepiesakās daudz studentu, un lielākajai daļai šāda vēsturiska pētījuma veidošana nav aktuāla, bet, manuprāt, tas ir līdzīgi kā ar mūsu valsts pasludināšanu – tai pietika vien ar 38 Tautas padomes locekļiem. Tātad svarīgi, lai ir vismaz tie 38! Mūsu gadījumā stipendiātu ir daudz vairāk.

Laikrakstam "Zinātnes Vēstnesis"
sagatavoja LZA akadēmiķis Ojārs Spārītis

Raksta fotogrāfija no LBTU arhīva

Pievienots 02/11/2023